Šajā rakstu sērijā mēs aplūkojām Austrumu un Rietumu vēsturiskās personības. Jautram noslēgumam esam pievienojuši papildu pāri – izdomātus tēlus, kuru līdzība ir neticama.

Vai zinājāt, ka pastāv arī ķīniešu Pelnrušķīte?

Ilgi pirms mūsdienu masu komunikācijas attīstīšanās, Ķīnā, Tanu dinastijas laikā, 850. gadā jau bija parādījusies pasaka par Je Sjaņu. Versija par Pelnrušķīti, kuru cilvēkiem vieglāk atsaukt atmiņā, parādījās astoņus gadsimtus vēlāk, 1697. gadā, bet Disneja versija 1950. gadā. un Amazon Prime 2021. gadā…

Kā mēs zinām, agrīnais stāsta variants par Pelnrušķīti (vārdā Rodopis) radās Grieķijā neilgi pirms vai pēc mūsu ēras. Šajā atveidojumā grieķu verdzene apprecas ar Ēģiptes karali, taču šeit mēs galvenokārt apspriedīsim ķīniešu versiju un salīdzināsim to ar atpazīstamāko Rietumu Pelnrušķīti no francūža Šarla Pero sarakstītās pasakas.

Vispirms atzīmēsim dažas lietas:

• Je Sjaņa, kā sauc skaisto jauno dāmu, ir labsirdīga un maiga.
• Viņa ir uzaugusi bez mātes.
• Meitenes tēvs nomirst, un cietsirdīgā pamāte viņu pārvērš kalponē.
• Pamāte dara visu iespējamo, lai Je Sjaņas dzīvi padarītu nelaimīgu.

Izklausās pazīstami?

Je Sjaņas dzīve ir grūta, taču viņai ir zivtiņa, ar kuru aprunāties (līdzīgi kā ar pelēm) – viņa to dievina. Šī zivs ir gandrīz vienīgais viņas prieka avots. Katru dienu, kad viņa iziet apciemot zivtiņu, tā priecīgi uzpeld virspusē, lai sasveicinātos.

Taču Je Sjaņas skaudīgā pamāte to drīz vien atklāj... Ikreiz pamanot pamātes tuvošanos, zivtiņa ātri ienirst dziļumā, lai izvairītos no viņas iznīcinošā skatiena.

Kādu dienu pamāte pārģērbjas par Je Sjaņu un atdarina viņas balsi, lai ar viltu izmānītu zivtiņu ūdens virspusē. Kad nevainīgā zivtiņa parādās, ļaunā pamāte to sagaida ar dunci rokās. Un notiek sliktākais. Je Sjaņas pamāte ar pusmāsu pagatavo un apēd zivtiņu, bet tās asakas aprok.

Kad Je Sjaņa atklāj sava vienīgā drauga slepkavību, viņa rūgti raud.

Kamēr Pelnrušķītei ir labestīga feja-krustmāte, Je Sjaņai ir bārdains, mantijā tērpts krusttēvs-daoists. Un tieši šajā brīdī viņš parādās.

“Neraudi, mans bērns,” viņš tai saka. “Es zinu, kur ir apraktas zivs asakas. Ej tās izroc, bet paturi to noslēpumā. Kad radīsies liela nepieciešamība, varēsi pie tām vērsties ar jebkuru vēlmi. Bet atceries – neesi alkatīga, pretējā gadījumā dievi tevi sodīs.”

Kurpīte

Pilsētniekiem tiek rīkoti Jaungada svētki, un Je Sjaņas satrauktā pusmāsa plāno to apmeklēt, cerot atrast savu nākamo vīru.

Arī Je Sjaņa vēlas tajā piedalīties, taču pamāte aizliedz viņai iziet no mājām. Viņa baidās, ka svētkos Je Sjaņas skaistums aizēnos viņas meitu.

Je Sjaņai nav greznas kleitas – viņa izvelk vecās zivs asakas, un, lūk, viņas tērps pēkšņi pārtop greznā zīda kleitā ar spalvu apmetni un... pāris mirdzošām zelta kurpītēm.

Pateicoties maģiskajām zivs asakām un viņas nemirstīgajam aizbildnim, Je Sjaņa nokļūst svētkos, kur drīz vien piesaista pūļa uzmanību. Svētku apmeklētājus sajūsmina viņas skaistums, eņģeļa seja, burvīgais smaids un graciozā gaita.

Līdzko Je Sjaņa sāk baudīt uzmanību, viņu pamana pusmāsa.

“Skaties māt!” pusmāsa iesaucas. “Vai tā nav mana māsa?!”

Izdzirdot savas pusmāsas saucienu, Je Sjaņa aizbēg, bet no viņas smalkās pēdas nokrīt kurpīte.

Drīzumā kurpīte nonāk jauna (un, domājams, pievilcīga) valdnieka rokās. Un valdnieks ļoti vēlas atrast kurpītes īpašnieci.

Viņš ir tik ļoti šīs kurpītes pārņemts, ka izdod valdnieka rīkojumu, kurā teikts, ka viņš apprecēs pēdu, kas derēs kurpītei (kā arī pārējās viņas daļas).

Daudzas jaunavas izmēģina savu veiksmi, taču neviena, kurai kurpīte derētu, netiek atrasta.

Valdnieks liek saviem vīriem meklēt otro kurpīti visur – katrā mājā visā karaļvalstī. Visbeidzot, tā tiek atrasta Je Sjaņas kumodē līdzās viņas žilbinošajam tērpam.

Je Sjaņu nogādā pie valdnieka, kuru acumirklī apbur viņas izskats. Viņa ieslidina kāju kurpītē, un tā der kā uzlieta.

Valdnieks un Je Sjaņa apprecas, tiklīdz var sarīkot kāzas. Je Sjaņa nu ir brīva no nežēlīgās pamātes un pusmāsas un dzīvo ar karali ilgi un laimīgi.

Je Sjaņa, kuras sirds ir tikpat skaista kā viņas seja, piedod savai pamātei un pusmāsai. Neskatoties uz visu, ko bija pārcietusi, dzīvojot kopā ar viņām – pazemojumu, ļaunprātību un nežēlību – viņa netur aizvainojumu. Iespējams, tas bija viens no viņas valdzinājuma noslēpumiem.

Tāpat kā ar Pelnrušķīti, šim stāstam ir arī citas variācijas, tomēr šī ir visizplatītākā.

Pelnrušķītes grieķu versiju raksturo sandales, tāpat kā irākiešu versijā, bet ķīniešu un franču versijas – attiecīgi zelta un kristāla kurpītes. Tāpat arī krievu, vjetnamiešu, tibetiešu un taizemiešu variantos.

Neskatoties uz dažām kultūras atšķirībām (piemēram, Āzijas versijās raksturīga reinkarnācija), šajos stāstos dominējošā morāle – gan Austrumos, gan Rietumos – ir labsirdība un piedošana. Piedot pāridarītājiem, kuri rīkojas skaudības un niknuma vadīti, un stingri turēt savā sirdī labsirdību, pat ja šķiet, ka visas cerības ir zaudētas.

“Pelnrušķītes stāsta” pamatideja – ka, pateicoties neatlaidībai un ticībai, labs cilvēks, kurš saskaras ar neveiksmēm, cieš no netaisnības un grūtībām, galu galā iegūst atlīdzību un laimi – joprojām ir viens no noturīgākajiem un iemīļotākajiem sižetiem.