Šajā rakstu sērijā mēs aplūkosim vēsturiski nozīmīgas personības no senās Ķīnas, kurām atrodami pārsteidzoši līdzinieki Rietumos.

138. gadā p.m.ē. ierēdnis Džans Cjaņs devās diplomātiskā misijā viņpus Ķīnas rietumu robežām. Tomēr viena aizkavēšanās pēc otras pagarināja viņa ceļojumu 25 gadu ilgu. Šajā laikā viņš apmeklēja daudzas ķīniešiem nezināmas karaļvalstis un apkopoja detalizētu, vērtīgu un izzinošu informāciju. Džana Cjaņa ziņojumi iezīmēja pavērsienu mijiedarbībā ar citām valstīm aiz Ķīnas rietumu robežām. Viņa ceļojumi ir tikuši rūpīgi dokumentēti vēsturiskajā hronikā Vēstures pieraksti.

Pārcelsimies uz 1271. gadu, kad jaunais venēcietis Marko Polo kopā ar savu tēvu un tēvoci tirgotājiem devās uz Austrumiem. Nākamo 24 gadu laikā viņi izpētīja visu Zīda ceļu, kā arī visu Ķīnu un Dienvidaustrumāziju. Pēc atgriešanās Marko uzrakstīja grāmatu Marko Polo ceļojumi, kas iepazīstināja eiropiešus ar Austrumu valdzinājumu un aizrāva neskaitāmas iztēles.

Džans Cjaņs

Imperators nosūtīja Haņu dinastijas ierēdni un diplomātu Džanu Cjaņu (164.-113. g. p.m.ē.), lai tas noslēgtu alianses līgumu ar kaimiņu nomadu cilti Juedži. Dodoties cauri naidīgai teritorijai, Džans tika saņemts gūstā. Ieslodzījumā viņš pavadīja vairāk nekā desmit gadus.

Nebūdams tāds, kuru var noturēt, viņam izdevās aizbēgt un nokļūt galamērķī. Nonācis tur, Džans atklāja, ka Juedži ļaudis nav īpaši ieinteresēti aliansē. Tomēr tas vēl nebija viss. Viņš bija pārsteigts, redzot, ka Juedži ir diezgan attīstīti lauksaimniecībā, kultivējot vairākas ķīniešiem nezināmas kultūras, kā arī audzējot lieliskus zirgus.

No turienes Džans apceļoja visu Vidusāziju, pierakstot savus atklājumus un novērojumus, un tad devās atpakaļ uz Haņu galvaspilsētu – pa citu, viņaprāt, drošāku maršrutu.

Tomēr viņu atkal sagūstīja.

Par laimi, šoreiz pagāja tikai divi gadi, līdz parādījās ideāla iespēja bēgšanai. Beidzot nokļuvis mājās, Džans izstāstīja Haņu imperatoram par daudzajām civilizētajām un blīvi apdzīvotajām karaļvalstīm un pavalstīm, to kultūru, dzīvesveidu, ģeogrāfiju un visu interesanto, ko viņš tur bija redzējis.

Saskaņā ar Vēstures pierakstiem:

“Imperators uzzināja par Dajuaņu, Dasja, Aņsji un citām dižām valstīm, bagātām ar neparastiem izstrādājumiem, un kuru iedzīvotāji apstrādāja zemi un pelnīja sev iztiku tāpat kā ķīnieši.”

Sevišķu interesi izraisīja “asinīm svīstošie” Ferganas zirgi, kareivji uz ziloņiem, prasmīgi loka šāvēji, lucerna lopbarībai, vienkupra kamieļi un vīnogu vīns.

Džans bija pirmais no zināmajiem cilvēkiem, kas sagādāja ķīniešiem precīzu un detalizētu informāciju par Vidusāziju un tās tautām. Viņa pētījumi ietekmēja Zīda ceļa paplašināšanos visā Vidusāzijā un radīja apstākļus daudzām citām misijām.

 

Marko Polo

Turpmākajos gadsimtos Zīda ceļš savā attīstībā piedzīvoja gan kāpumus, gan kritumus. Pēc Tanu dinastijas krišanas X gadsimtā tas kļuva diezgan bīstams, un tirdzniecība krasi samazinājās. Tikai XIII gadsimtā, Mongoļu miera laikā, Ceļš atkal atdzīvojās – tas bija ideāls laiks, lai uz skatuves parādītos mūsu līdzinieks.

Marko Polo piedzima 1254. gadā venēciešu tirgotāja ģimenē. Pusaudža gados viņš kopā ar tēvu un tēvoci devās tirdzniecības darījumos uz Austrumiem. Tomēr šī trijotne nodarbojās ne tikai ar tirdzniecību, un pagāja 24 gadi, līdz viņi atkal spēra kāju Eiropā.

Pēc Venēcijas pamešanas Polo ģimene šķērsoja mūsdienu Izraēlu, Turciju, Irāku, Irānu, Afganistānu un Tadžikistānu; viņi krustoja Taklamakana un Gobi tuksnešus. Kad viņi bija nokļuvuši līdz Juaņu dinastijas galvaspilsētai, viņus sagaidīja Kublajhans (Čingisa mazdēls). Ar Marko Polo tēvu un tēvoci hans jau iepriekš bija ticies, un tagad saticis jaunāko Polo viņš to padarīja par savu sūtni. Šī sākotnējā uzticēšanās noveda pie viņa nozīmēšanas ilgtermiņā, - tas ļāva Marko Polo 17 gadus pētīt Ķīnu un Dienvidaustrumāziju ar īpaši svarīgas personas apliecību, apskatot vietas un lietas, kuras neviens rietumnieks iepriekš nebija redzējis.

Šķiet, viņa pieredze ir bijusi daudz patīkamāka nekā Džanam Cjaņam, kurš gūstā pavadīja vairāk nekā desmit gadus. Tomēr hans tik ļoti bija iecienījis Marko Polo, ka daudzus gadus vēlāk, kad tas gribēja atgriezties mājās, viņa lūgumi atkal un atkal tika noraidīti.

Galu galā Marko tika atļauts doties mājās. Kad viņš 1295. gadā atgriezās, izrādījās, ka Venēciju bija pārņēmis karš. Marko kļuva par galeras komandieri, taču drīzumā, tāpat kā viņa ķīniešu līdzinieks, nonāca cietumā.

Tomēr tas nebija velti patērēts laiks. Cietumā Polo (kopā ar kameras biedru-rakstnieku) ieskicēja sava episkā ceļojuma manuskriptu.

Marko Polo ceļojumos aprakstīta Āzijas ģeogrāfija un kultūras paražas. Polo stāsta par porcelānu un šaujampulveri, “akmeņiem, kas deg kā baļķi” (ogles), grandiozu galvaspilsētu ar “lielāko pili, kāda jebkad pastāvējusi” un ēdamzāli ar sēdvietām 6000 cilvēku, papīra valūtu un imperatora pasta dienestu, plašām kanālu sistēmām, milzīgu dzelzs un sāls ražošanu, grāmatām mīkstos vākos un zīda drēbēm, kā arī par ziloņiem, aligatoriem un pērtiķiem. Tomēr beigās Marko Polo apgalvo: “Esmu pastāstījis tikai pusi no tā, ko redzēju.”

Pateicoties šiem Ceļojumiem eiropieši ieguva pirmo, visaptverošo ieskatu par Ķīnu un citām Āzijas valstīm. Grāmata kļuva neticami populāra un tajā laikā tika uzskatīta par vienu no vērtīgākajiem ārpasaules pārskatiem. Runā, ka vairāk nekā gadsimtu vēlāk kāds vīrs, vārdā Kristofers Kolumbs, ņēma līdzi šo grāmatu savos ceļojumos.

Un tā, divi vīri – viens no Austrumiem uz Rietumiem, bet otrs no Rietumiem uz Austrumiem – devās bīstamos ceļojumos, katrs no kuriem aizņēma divas ar pusi desmitgades, un atveda savām tautām intriģējošas zināšanas par viņu redzētajām aizraujošajām pasaulēm. Džana Cjaņa un Marko Polo ceļi – ar tūkstoš gadu starpību – savā ziņā krustojās, informējot un iedvesmojot ar savām sūtņu lomām starpkultūru atklājumos.

Šis ir desmitais un pēdējais raksts mūsu sērijā par līdzīgajām personām. Vai atradāt sev kādu favorītu? Kādu pāri vēl, jūsuprāt, mums vajadzēja iekļaut? Dariet mums to zināmu komentāros zemāk. Un jā, gaidiet bonusu nākamajā nedēļā.