Pagājušajā vasarā savā pēcturnejas divu nedēļu ilgajā atvaļinājumā es atgriezos mājās Melburnā, Austrālijā. Nolēmu Mākslas centrā noskatīties baleta izrādi Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. Šī prestižā norises vieta ir pazīstama ar šeit izrādītajiem pasaules līmeņa baleta uzvedumiem. Es arī nodomāju, ka man kā klasiskās ķīniešu dejas izpildītājam, būtu saprātīgi redzēt arī citu dejas stilu.

Kad es tuvojos izpildītājmākslas centram ar augsto smaili un iegāju vestibilā, mani apņēma brīnišķīga nepiespiestības sajūta. Pēc saspringtas, sešus mēnešus ilgas turnejas, kurā es vienmēr biju kopā ar savu trupu — un es patiešām izbaudīju ikviena sabiedrību — , bija tik patīkami beidzot izbaudīt laiku vienatnē.

Teātra grandiozā atmosfēra un raksturīgās klasiskās noskaņas acumirklī iekaroja manu atzinību. Četru gadu laikā, uzstājoties teātros visā pasaulē, es vēl nebiju redzējis tik perfektu teātri kā šis.

Ejot garām sarkanā samta sēdekļu rindām, man radās dīvaina sajūta, it kā mani vērotu. Patiesībā es nevarēju nepamanīt, ka visas dāmas un kungi pievērš man uzmanību. Vai man kaut kas bija (ieķēries) matos? Vai es esmu aizmirsis noņemt marķējuma zīmi no savas jaunās Zara jakas? Jutos neērti, centos saglabāt zināmu mieru, un ātri apsēdos.

Piepeši, pilnīgi negaidīti no griestiem sāka birt sīku ziedu lietus, apburot publiku un sagatavojot mūs Brīnumzemei. Ziedu pārsteigums lika visiem sākt jautri tērzēt. Tad arī blakus sēdošie cilvēki sāka ar mani sarunāties, izsakot atzinību par izklaidi pirms izrādes un stāstot, cik lielisks ir Austrālijas balets.

Pieņēmu, ka viņi man to stāsta, jo domāja, ka esmu ķīniešu tūrists, taču drīz vien izrādījās, ka esmu kļūdījies. Viņi sāka teikt komplimentus par manu ķermeņa uzbūvi, un pat pateicās par to, ka esmu Austrālijas baleta dalībnieks. Viņi man ar pārliecību teica, ka zina to, ka dejotāji no kompānijas regulāri skatās paši savus uzvedumus. Es nevarēju nesmieties – beidzot sapratu, kāpēc cilvēki skatās uz mani. Brīdī, kad grasījos teikt, ka neesmu baleta kompānijas dalībnieks, nodzisa gaismas un sākās izrāde.

Starpbrīdī es sarunājos ar citiem teātra apmeklētājiem, un skaidri pateicu, ka nepiedalos iestudējumā. Tā radās interesanta, padziļināta saruna par baleta un klasiskās ķīniešu dejas līdzībām un atšķirībām. Kad es skaidroju, kāpēc es dejoju, es stāstīju par Faluņ Dafa vajāšanu Ķīnā, un to cik korumpēta ir Ķīnas komunistiskā partija.

Sākumā es mazliet šaubījos, jo nebiju pārliecināts, kā viņi reaģēs, taču viņi vēlējās uzzināt vairāk, lai gan jau bija dzirdējuši par vajāšanu. Es runāju par Shen Yun mērķi un tā misiju atdzīvināt autentisku ķīniešu kultūru.

Šīs skaistās izrādes beigās es tiku iesaistīts tālākās sarunās. Kāda vecāka dāma ar debeszilām acīm man jautāja, vai Shen Yun kādreiz uzstāsies Mākslas centrā. Patiesībā mēs 2016. gadā šeit jau uzstājāmies. Un, par laimi, es jau biju dzirdējis, ka nākamajā sezonā, 2020. gada martā, mēs atkal šeit atgriezīsimies ar 12 izrādēm!

Šī cienījamā vecuma dāma uzmanīgi paskatījās uz mani un teica: “Lai kā būtu, pat ja mūsu finanses nav tik stabilas, mēs noteikti ieradīsimies paskatīties Shen Yun.”

Šīs mirklis mani ļoti aizkustināja, un es to atceros ļoti spilgti. Tas man atgādina, kāda ir mana misija šeit ar Shen Yun: atgriezt seno kultūru un iedvesmot cilvēkus. Un tas man atgādina, ka jākļūst par kādu, kurš darbojas tikai priekš citiem, dižāka mērķa labā.