Pirmajā publikācijā klasiskā ķīniešu valoda 101 mēs apskatījām dažus vairāk tehniskus aspektus saistībā ar šo valodu – gan vēsturiskos, gan valodnieciskos. Attiecībā uz klasiskajā ķīniešu valodā rakstītā teksta uztveres precizitāti noteikti jāatzīmē sekojošais: ja jums nav spēcīga pamata valodas prasmē un plašu zināšanu par vēsturi, ir itin viegli pārprast tekstā teikto, kā arī grūti atšifrēt pareizo teksta nozīmi.

Taču, neskatoties uz šīm grūtībām, klasiskā ķīniešu valoda de facto ir kalpojusi kā rakstu valoda jau tūkstošiem gadu, – turklāt ne tikai Ķīnā, bet arī citās Austrumāzijas valstīs.

[Uzraksts klasiskajā ķīniešu valodā uz pieminekļa kritušajiem karavīriem; atrasts Kenrokuena dārzā, kas ir viens no “Trīs izcilākajiem Japānas dārziem”.]

Kāds gan bija iemesls tās plašajam pielietojumam un ilgstošajai popularitātei? Vieni apgalvo, ka tas bijis saistīts ar Ķīnas milzīgo vēsturisko ietekmi Dienvidaustrumāzijā. Citi uzskata, ka iemesls bija praktiska rakstīšanai paredzētā laukuma izmantošana, jo teksts uz bambusa sloksnēm tika iegrebts. Pat tad, kad papīrs jau bija pieejams, tā nepietiekamība joprojām veicināja kompaktāka rakstības veida pielietošanu. Klasiskā ķīniešu valoda bija labākā izvēle zinātniekam vai ierēdnim, kurš vēlējās izsacīt vairāk, tērējot mazāk resursu. Tam visam bija vēl viena priekšrocība: klasiskajā ķīniešu valodā nav nepieciešamas pieturzīmes, – komati, jautājuma zīmes un punkti ir piedomājami jeb izriet no konteksta, tātad tie netiek skaidri uzrakstīti. Patiešām ērti, vai ne?

Lai arī iepriekš minētie argumenti varbūt ir vērā ņemami, tomēr man tam ir savs izskaidrojums. Ķīna, kurā ir desmitiem etnisko grupu un simtiem sarunvalodas dialektu, spēja tā unificēt rakstu valodu, ka ne tikai mandarīnu un kantoniešu dialektā runājošie cilvēki, bet arī japāņu, korejiešu un vjetnamiešu valodās runājošie varēja viens otram rakstīt un saprasties savā starpā – bez vienotas valodas. Un tā viņiem bija iespēja darīt līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Lai to ilustrētu, izvēlējos nelielu tekstu klasiskajā ķīniešu valodā, ko sacerējis Tanu dinastijas laika dzejnieks-filozofs Liu Jusji (772.-842.). Tā nosaukums ir Veltījums pieticīgam mājoklim (陋室銘). Tas skan:

山不在高，有仙則名。

Kalnam nav jābūt augstam; ja sniedzis mājvietu svētajam, tas kļūs slavens.

 水不在深，有龍則靈。
Ūdeņiem nav jābūt dziļiem; ja tajos mīt drakoni, tiem piemitīs burvju spēks.

 斯是陋室，惟吾德馨。
Mājoklis būs nepievilcīgs un prasts tikai tad, ja tajā nebūs manu labo tikumu.

 苔痕上階綠，草色入廉青。
Ar zaļu sūnu klāti pakāpieni; tikko izdīgusī zāle cenšas iespraukties istabā.

 談笑有鴻儒，往來無白丁。
Iekšā čalo un smejas diženi mācīti vīri; neizglītotie šeit netiek ielaisti.

 可以調素琴，閱金經。
Var spēlēt cītaru vai pētīt zelta manuskriptus.

 無絲竹之亂耳，無案牘之勞形。
Nav ausij netīkamas mūzikas; nav apgrūtinošu oficiālu dokumentu.

 南陽諸葛廬，西蜀子雲亭。
Kā Džuge Liana zāles būdiņa Naņjanā, tā Dzijuņa paviljons Rietumu Šu.

 孔子云：“何陋之有？”
Kā sacījis Konfūcijs: "Kā gan to var saukt par necilu?"

 

Šo tekstu Liu sacerēja pēc tam, kad tika pazemināts amatā no galma ierēdņa līdz nenozīmīgai ciemata amatpersonai. Nonācis nabadzībā un piedzīvojis publisku pazemojumu, viņš iegravēja šo tekstu akmens plāksnē pie savas būdas. Viss teksts sastāv tikai no 81 hieroglifa, tomēr tas uzbur spilgtu ainu, izzobo neliešus par viņu augstprātību un atspoguļo Liu sirdij dārgas morālās vērtības.

Man tīk domāt, ka klasiskā ķīniešu valoda tika pielietota tik plašā mērogā vienkārši tādēļ, ka tā ir skaista valoda – eleganta un izsmalcināta, – valoda, kas izsaka dziļu jēgu, spēj izpaust sarežģītas idejas un spēcīgas emocijas. Tā ir valoda, kas spēj būt gan burvīgi vienkārša, gan ārkārtīgi poētiska.