Katras turnejas beigās, lidojot atpakaļ uz Ņujorku, vienmēr rodas kāda maza dilemma – tas ir mazais lodziņš muitas deklarācijas veidlapā par apmeklētajām valstīm.

Kādu gadu es rakstīju iespējami mazākiem burtiem, lai iespiestu pēc iespējas vairāk teksta. Tikmēr mans blakussēdētājs vienkārši uzrakstīja “visas lielākās Eiropas valstis, izņemot Spāniju”. (Tas bija līdz mūsu debijai Barselonā pirms trim sezonām.)

Shen Yun desmitgade

Nākamajā otrdienā Suvonā, Dienvidkorejā, Shen Yun World Company noslēgs šo turneju. Pēc pieciem mēnešiem un 122 izrādēm beidzot būs pienācis laiks doties mājās. Un Shen Yun 2016. gada desmitā sezona būs beigusies.

Daudz laimes dzimšanas dienā vai gadadienā? Katrā ziņā tas ir nozīmīgs notikums, kas bez šaubām rada manī pārdomas un nostalģiju.

Pirms desmit gadiem mēs tikām iepazīstināti ar pasauli un pasaule ar mums. Mūsu pirmajā turnejā viss notika pirmoreiz. Un šobrīd – cik daudz pirmo reižu mums ir bijis?

Desmit sezonās Shen Yun ir uzstājies gandrīz 200 dažādās pilsētās piecos kontinentos. Mana pase, kura tiek mainīta atkal un atkal, ir piepildīta ar visu formu un krāsu zīmogiem un vīzām, pēc neskaitāmu robežu šķērsošanas ar lidmašīnu, autobusu un kuģi.

Un, ceļojot uz tik daudzām īpašām vietām, mēs noteikti izpētām arī to, kas atrodas ārpus teātra sienām.

Piedzīvojumi ārpus skatuves

Starp izrādēm cenšamies, cik vien tas iespējams, izpētīt pilsētas, kas mūs uzņem. Eifeļa tornis, Sentluisas arka un neskaitāmi muzeji ir daži no tipiskākajiem tūristu galamērķiem, kurus mēs apmeklējām. Tomēr ievērojami piedzīvojumi ir notikuši arī ekscentriskākās vietās:

Paslīdot garām zīmei “UNFALLGEFAHR: DANGER AHEAD” aiz Noišvānšteinas pils Bavārijas kalnos, mēs vairākas stundas kāpām augšup pa sasalušām nogāzēm, lai noskatītos saulrietu no ļodzīgi iekarināta tilta, kas stiepjas pāri galvu reibinošam bezdibenim. Līdz tam brīdim mani kāju pirksti jau sen bija kļuvuši nejutīgi. Taču šī krāšņā skata klātbūtnē var aizmirst pat bailes no apsaldēšanās.

Kādā klusā Austrālijas nostūrī mēs ar smiekliem un bažām vērojām, kā daži mūsu puiši pārspēj savus personīgos sprinta rekordus. Kādā veidā? Tur nav ko vilcināties, ja jūs vajā emu, kuriem beidzot mērs ir pilns. (Likums: nedzenā tos, kurus nevēlies, lai tie dzenā tevi.)

Stambulā mēs baudījām gardus turku konditorejas izstrādājumus un svaigi pagatavotu çay [tēju], kamēr mūsu laiva dreifēja pa Bosfora jūras šaurumu. Eiropa atradās pa kreisi no mums, Āzija – pa labi, bet kupolveida mošejas, kas rindojās krastos, ar minaretiem sniedzās debesīs. Uz klāja mēs satikām jaunu meiteni. Ajida daļēji ir ķīniete un daļēji turciete, un viņas vārds arābu valodā nozīmē “ieguvums”. Vienmēr enerģiska un smaidīga, viņa bija kā vērtīgs ieskats šajā eksotiskajā sezama simitu [turku klinģerīši] un pašmina lakatu zemē. Mūsu pašu mazais lukums.

Esmu dalījusi maizi ar skandināvu tālbraucējiem uz nakts prāmja, kas šķērsoja Baltijas jūru. Esmu kopīgi smējusies ar sumo cīkstoņiem uz velosipēdiem pie 7-Eleven veikala Tokijā. Esmu sajutusi smiltis starp kāju pirkstiem no Vaikiki līdz Zelta krastam. Esmu pieskārusies pie Stokholmas Zelta zāles mozaīkas, kas sastāv no 18 000 000 zelta gabaliņiem – un iztēlojos tur Nobela prēmijas laureātus smalkās viesībās.

Pasaules gudrības

Turnejas laikā es cenšos veltīt laiku savām grāmatām, taču katru dienu pasaule turpina uzņemties mana galvenā pasniedzēja lomu:

Es pirmo reizi redzēju pingvīnus to dabiskajā vidē (nē, mēs vēl neesam uzstājušies Antarktīdā) – Filipa salā, Austrālijā. Saglabāšanas centra gidi mums stāstīja par apdraudēto sugu aizsardzības nozīmi. Arī fotografēšana ar zibspuldzi biedē mazos pingvīnus, kas atgriežas krastā, un liek tiem atvemt grūti iegūtās vakariņas.

Reiz, pēc izrādēm Gaismas pilsētā, mēs izbaudījām mēness apspīdētu kruīzu lejup pa Sēnu. Mūsu vietējais gids dedzīgi ņēmās pārstāstīt visu Napoleona vēsturi. Tas neapšaubāmi bija viena cilvēka šovs, ko vēl dramatiskāku padarīja viņa rokas vicinātais banāns.

Sinjorijas laukumā bronzas un marmora statujas veidoja ainas no antīkās mitoloģijas. Persejs nogalina Medūzu. Hērakls uzvar uguni spļaujošo Kāku. Tomēr, mēs ar baudu ēdām konusiņus ar krēmīgo Florences gelato, izjūtot ieinteresētību, bet neizjūtot sliktu dūšu no apkārt attēlotājām slaktiņu ainām.

Pat ekskursijas autobusā mēs uzsūcām zināšanu kripatiņas. Reiz Eiropā mūsu autovadītāji piedāvāja mums iemācīties jaunus vārdus savā dzimtajā ungāru valodā. Veselus trīs mēnešus mūsu ierastais rīta sveiciens bija draudzīgais “jó reggelt!”.

Dot un saņemt

Vai jūs kādreiz pamostoties nevarat atcerēties, kur atrodaties? No kuras pilsētas mēs tikko atbraucām? Uz kurieni mēs atkal dodamies? Ak, mēs nedzīvojam sestajā stāvā – tā bija vakardienas viesnīca... Ja pusgadu esat ceļā un izbraucat cauri trim pilsētām nedēļā, dažreiz ir grūti visam izsekot līdzi.

Atskatoties uz ceļojumiem pēdējo desmit gadu laikā, visdārgākie suvenīri, kurus es ieguvu, nebija grafiti izkrāsotie gabaliņi no Berlīnes mūra vai Čīles lamas vilnas getras. Tās bija lietas, kuras iemācījos, atmiņas, kuras radīju, cilvēki, ar kuriem sadraudzējos, un piedzīvojumi, kas man bija – vērtīgi fragmenti, kas man ir devuši dzīves pieredzi.

Kamēr mēs dejojam, lai pasauli iepazīstinātu ar tradicionālo ķīniešu kultūru, pasaule mūsu priekšā ir atklājusi savu skaistumu un mantojumu. Mēs tik daudz esam redzējuši šajā ceļā.

Garā ceļojuma laikā pa Japānu mums pavērās īpašs skats. Lielāko daļu no brauciena tālumā vīdēja Fudži kalns, kurš klusi izstaroja mistiskas austrumnieciskā diženuma vibrācijas. Pēc dažām stundām nu jau pazīstamais attēls kļuva līdzīgs klases plakātam. Tāpēc man atkal un atkal nācās sev atgādināt: “Tas ir reāls!”

Esmu nofotografējusi simtiem attēlu ar savu kameru, bet miljoniem neaizmirstamu mirkļu uz visiem laikiem ir iemūžināti manā sirdī. Un es pat nevaru iedomāties, kas mūs vēl gaida.

May 4, 2016