Mūzika ir saule, ap kuru riņķo Čiadzjunas Lī pasaule. Bet debesis viņas dzīvē ne vienmēr bijušas skaidras. Mācoties maģistratūrā, altruistiskajai flautistei šķita, ka viņa taustās kā pa miglu. Ik dienu viņu nomocīja tādi jautājumi kā: “Kāpēc es izvēlējos mūziku?” “Kā es varu izmantot šīs prasmes, lai palīdzētu citiem?” un “Kurp tas viss mani novedīs?” Taču drīz vien kāds negaidīts likteņa pavērsiens palīdzēja Lī piešķirt savām mūzikas studijām jaunu mērķi.

J.: Kā Jūs uzsākāt savas gaitas kā mūziķe? 

CL: Kad man bija 8 gadi, mēs dzīvojām Taivānā, un manas hiperaktivitātes ierobežošanai, vecāki nolēma, ka man jāmācās klavierspēle. Trīs gadus vēlāk es televizorā ieraudzīju, kā Taivānas “Flautas princese” Ellija Lai spēlē kādu Disneja motīvu. Man šķita, ka šī mūzika ir vienkārši brīnišķīga, un es nolēmu apgūt flautas spēli.

Es sapņoju kļūt par starptautiska līmeņa izpildītāju, un līdz šim soli pa solim biju sasniegusi visus savus nospraustos mērķus. Bet, kad pēc maģistra grāda iegūšanas es ierados Bostonā, pasaule pēkšņi šķita kļuvusi daudz lielāka. Es sapratu, ka man vēl daudz jāmācās. 

Es sāku pārskatīt savu līdzšinējo mūziķes ceļu un savus dzīves mērķus. Es visu laiku sev jautāju, kāpēc esmu devusi priekšroku mūzikas specialitātes izvēlei. Es atcerējos televīzijas raidījumu, kas iedvesmoja mani apgūt flautu un atklāju, kāds spēks ir mūzikas ietekmei uz cilvēkiem. Es vēlējos, lai manis izpildītā mūzika palīdzētu citiem kaut uz īsu brīdi aizmirst savas rūpes. 

J.: Kādi bija jūsu karjeras plāni? 

Č.L.: Pēdējais pamatskolas gads bija mulsinošākais gads manā dzīvē. Mani kursa biedri bija priecīgi un ļoti vēlējās kļūt par absolventiem, turpretim es atceros, ka bieži raudāju, jo nezināju, ko darīt tālāk. Man nebūtu bijis grūti atrast darbu, bet es nomocījos ar domām par to, ko man īsti nozīmē mūzika un kāda jēga ir manai dzīvei. Lai gan es jutos patiešām nomaldījusies, man joprojām bija sajūta, ka mūzika ir paredzēta, lai palīdzētu citiem. Es tikai nezināju, kā to izdarīt. Man nekas nebija padomā. 

Es domāju, ka varētu atrast pasniedzējas darbu, kas dotu man iespēju palīdzēt citiem un būt laimīgai. Lai gan es nezināju, kāda nākotne mani sagaida, es nevēlējos izmantot mūziku tikai savu spēju demonstrēšanai.  

J.: Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Shen Yun? 

Č.L.: Pēc skolas absolvēšanas draugs man pārsūtīja Shen Yun darba piedāvājuma vēstuli un saiti uz mājas lapu. Kad es uzzināju par viņu misiju — ar klasiskās ķīniešu dejas un mūzikas palīdzību atgriezt dzīvē tradicionālo ķīniešu kultūru — acis man iemirdzējās. “JĀ!” “Šis ir īstais!”, es nodomāju. Tā daļa par kultūras atdzīvināšanu mani patiešām iepriecināja. Tas šķita kaut kas ļoti nozīmīgs, kas varētu sniegt lielu ieguldījumu visas pasaules labklājībā. Pēc tam es tiešsaistē aplūkoju daudzo mākslinieku video profilus, un mani ļoti aizkustināja viņu patiesums.  

J.:Tātad jūs nolēmāt pieteikties uz noklausīšanos.

Č.L.: Jā. Un manas noklausīšanās laikā man iedeva Shen Yun skaņdarba partitūru, ko nospēlēt. Nekad iepriekš man nebija nācies atskaņot ķīniešu mūziku, bet tas likās kā kaut kas pazīstams. Melodijas man šķita burvīgas. Starp mani un mūziku uzreiz izveidojās kontakts.  

Varbūt tas notika, pateicoties manai izcelsmei. Lielāko daļu savas dzīves esmu studējusi klasisko Rietumu mūziku, tomēr par rietumnieci neesmu kļuvusi. Tā nav mana kultūra. Tā nemājo manās kaulu smadzenēs. Kad es pirmo reizi dzirdēju skanam Shen Yun orķestra atskaņoto ķīniešu un Rietumu instrumentu kopskaņu, es sapratu, ka tas rod patiesu atbalsi manā sirdī. Manī radās šī brīvības sajūta, kad beidzot izpratu, uz kādu mērķi bija vērsti visi mani studiju un prakses gadi. 

J.: Kad pirmo reizi noskatījāties Shen Yun priekšnesumu?

Č.L.: Patiesībā tas bija tajā pašā vakarā, kad notika mana noklausīšanās. Koncerts notika Linkolna centrā, un tā laikā es vairākas reizes nespēju novaldīt asaras. Kad atskanēja gongs, ieskandinot izrādes sākumu, mani atmodināja spēcīgs enerģijas vilnis, un asaras ritēja pār vaigiem. Tā bija pirmā reize, kad kāds priekšnesums spēja mani tik dziļi saviļņot. 

Pēc izrādes es sacīju blakus sēdošajam draugam: “Es lepojos ar to, ka mūsu kultūra ir tik skaista, ka tā tiek plaši popularizēta Rietumu sabiedrībā, turklāt tas tiek darīts tik profesionāli.”

Es tikko biju bijusi uz noklausīšanos, un vēl nezināju, vai esmu pieņemta vai nē. Taču, skatoties priekšnesumu, mana sirds bija gaidu pilna — pievienoties Shen Yun man būtu augstākais pagodinājums. 

Kad izpildītāji iznāca uz skatuves, lai paklanītos publikai, es atklāju, ka man jau atkal pa vaigiem rit asaras. Dejotāji atgriezās uz skatuves, lai atvadītos, un mūziķi orķestra bedrē, kājās stāvot, sveicienā māja skatītājiem. Es atceros, ka sēdēju skatītāju rindās, bet vēlējos atrasties orķestra bedrē, lai pamātu skatītājiem ar vārdiem: “Uz redzēšanos, ceru, ka tiksimies nākamgad!”

J.: Tas bija 2012. gadā, kad pievienojāties Shen Yun? Un tikai dažus mēnešus vēlāk Kārnegija zālē notika Symphony Orchestra debija.

Č.L.: Man tā bija pirmā uzstāšanās Karnegiholā. Atceros, kā domāju: “Neiedomājami, šī diena patiešām ir pienākusi, turklāt tik drīz.”

Arī Shen Yun Symphony Orchestra tas bija pirmais koncerts. Vakarā pirms koncerta bijām ļoti satraukti un, godīgi sakot, mazliet nervozējām. Mēs zinājām, ka kļūsim par daļu no kaut kā vēsturiska. Es domāju, ka visi patiešām augsti vērtēja šo iespēju, un garīgi mēs bijām ideāli vienoti. 

Koncerta laikā es sajutu tādu kā burvestību. Skaņdarbā bija vieta, kur man astoņas taktis nevajadzēja spēlēt. Es mierīgi sēdēju ar aizvērtām acīm un — tavu pārsteigumu! — šķita, ka mūzika plūst pati no sevis. It kā mēs nemaz nespēlētu, bet mums palīdzētu Dievi. Daudzi mūziķi izjuta ko līdzīgu. Tā bija pirmā reize, kad piedzīvoju ko tādu — nevienā no mūsu mēģinājumiem netika sasniegts tāds stāvoklis, tāda gaisotne. 

J.: Nu esat kopā ar Shen Yun jau divus gadus. Vai dalība šajā orķestrī ir tas, ko cerējāt sagaidīt?

Č.L.: Teikšu Jums, ka uzstāšanās laikā, kad viss orķestris šasniedz maksimālu koncentrēšanās stāvokli, es jūtu šo grandiozo enerģiju. Tā ir tāda enerģija, kas ir kas daudz pārāks par to īso izklaides mirkli, ko mana mūzika pati par sevi spēja sniegt klausītajam. Tas noteikti šķiet kā kaut kas daudz diženāks, nekā tikai es pati. 

Esmu pieredzējusi, ka, ieliekot izpildījumā sirdi un dvēseli, publika to acumirklī sajūt. Šajos divos īsajos gados, ko esmu šeit pavadījusi, jūtu, ka esmu pilnveidojusies kā māksliniece. Esmu atklājusi mūzikas un dzīves īsto nozīmi. Es izbaudu šo procesu — nepārtraukti kāpt augšup uz nākamo līmeni. Šis ceļojums ir nebeidzams, un arī viens no brīnišķīgākajiem.  

***

Shen Yun Simphony Orchestra šobrīd ir devies savā trešajā koncertturnejā. Čiadzjuna Lī kopā ar Shen Yun atgriezīsies Karnegija zālē 11. oktobrī, kam sekos vēl piecas citas pilsētas. 

Lasiet Čiadzjunas Lī biogrāfiju

Sīkāk par Shen Yun Simphony Orchestra un tā gaidāmajiem koncertiem