Dejotājas Diāna Tena un Kaidi Vu iepazinās Ņujorkā pirms 10 gadiem. Kopā viņas ir apceļojušas pasauli, kopā uzstājušās, un mēnešiem ilgi pavadījušas garas stundas autobusos, lidmašīnās un viesnīcās. Taču šeit Diāna pirmo reizi apsēžas, lai uzzinātu vairāk par savas draudzenes Kaidi pagātni, kura viņai vairāk pazīstama kā Mēness dieviete, nevis kā jauna meitene, kas lēkā pa jumtiem Ķīnas lauku ciematā.

Bērnība

DT: Pastāsti par savu izcelsmi. Tu esi dzimusi Ķīnā, vai ne? Kad aizbrauci no valsts?

KV: Jā, es piedzimu Hebejas provincē, un 10 gadu vecumā pārcēlos uz Toronto, Kanādā. Tas bija piecas dienas pirms manas dzimšanas dienas, un es atceros, ka tā bija pati neveiklākā dzimšanas diena, kāda man jebkad ir bijusi. Man vispār nebija tuvu attiecību ar vecākiem - mēs nodzīvojām šķirti septiņus gadus. Viņi dziedāja apsveikuma dziesmu dzimšanas dienā, un es vienkārši sēdēju tur viena pati pie tortes, nejūtot nekādas emocijas.

DT: Ar ko šī dzimšanas diena atšķīrās no tavām dzimšanas dienām Ķīnā?

KV: Parasti es svinēju svētkus kuplā pulkā, kurā bija arī mani brālēni un māsīcas - trīs meitenes, viens zēns -, tante, tēvocis un vecvecāki, tāpēc tie bija patiešām svētki. Kanādā biju tikai es. Un vecāki, kuri man šķita sveši.

DT: Kāds ir stāsts aiz tā visa?

KV: Vecākiem nācās atstāt mani, kad man bija tikai divi gadu. Viņi bēga no Ķīnas komunistiskās partijas īstenotās vajāšanas. Abi mani vecāki praktizēja Faluņ Dafa (garīgo disciplīnu, kurā uzsvars likts uz īstenības, labestības un pacietības morālajiem principiem). Kad 1999. gadā sākās Dafa vajāšana, viņi redzēja, kā cilvēkus ap viņiem arestē un aizved no mājām, vai arī viņi pazūd darba nometnēs. Dažus cilvēkus pat spīdzināja un nogalināja, jo viņi neatteicās no savas ticības.

Vecāki nolēma bēgt uz Kanādu, meklējot reliģisko brīvību un labāku dzīvi. Viņi negribēja, lai es pārdzīvotu pirmās grūtības, kas saistītas ar jaunas dzīves uzsākšanu pavisam citā valstī, tāpēc nolēma sākt visu no nulles un vispirms tur iekārtoties. Es pārcēlos pie citiem ģimenes locekļiem, kas dzīvoja Ķīnas laukos, un faktiski viņi mani arī audzināja visu agrīno bērnību. Kad tas viss notika, es biju tik maza, ka gandrīz neko neatceros.

DT: Man žēl to dzirdēt. Par laimi, tagad esi atkal kopā ar vecākiem. Vai toreiz ar citiem ģimenes locekļiem tev bija tuvas attiecības?

KV: Jā, man bija īpaši tuvi brālēni un māsīcas, kuri bija aptuveni manā vecumā. Kopā ar tanti, tēvoci un vecvecākiem mums bija daudz jauku brīžu. Laukos mēs dzīvojām komunāla tipa mājā viens otram kaimiņos. Mēs ar brālēniem un māsīcām bieži apciemojām viens otru, staigājot pa jumtiem.

DT: Staigājot pa jumtiem! Izklausās pēc Pītera Pena piedzīvojumiem. Vai tā bija tāda kā bērnu izklaide, vai arī tur patiešām bija ieeja?

KW: Patiesībā tā bija ieeja-izeja. Šajās mājās bija kāpnes, pa kurām varēja uzkāpt uz jumta un pāriet pa nelielu laipu, kas bija nostiprināta uz jumtiem. Tas ļāva viegli iekļūt brālēnu un māsīcu istabās. Turklāt rudens sezonā mēs izmantojām jumtu, lai žāvētu kukurūzas ražu.

DT: Izklausās patiešām jautri. Kāda bija tava dzīve tolaik? Vai pārcelšanās uz jaunu vidi radīja tev satricinājumu?

KV: Kad pārcēlos pie tantes un tēvoča, es biju tik maza, ka pirms došanās uz Kanādu man bija pazīstama tikai dzīve laukos. Ķīnā mēs mācījāmies skolā no 7:30 līdz 19:30. Bieži vien pazuda elektrība, tāpēc mēs iededzām sveces. Atceros, kā reiz mēs pildījām mājasdarbus, un kāds aiz manis nejauši apgāza savu sveci. Man aizdegās kapuce un mati. Bet neuztraucies! Tās bija tikai dažas šķipsnas, es nekļuvu plikpauraina.

DT: Izskatās pēc ainas, ko varēt redzēt tikai filmās! Labi, tagad es varu tev droši pajautāt par “tipisko” lauku dzīvi. Domāju, ka jūsu ģimene audzēja arī mājlopus?

KV:(mulsi smaidot) Mums bija milzīgs aploks, pilns ar trušiem - nezinu, kāpēc -, kaķi, suņi, kā arī kūts ar vienu cūku.

DT: Jauki! Vai tu palīdzēji gādāt par dzīvniekiem?

KV: Cik es atceros, nē. Atceros, ka man bija bail no suņa. Šķiet, es redzēju, kā tas nokoda kaķi, tāpēc man izveidojās suņu fobija, kas saglabājusies līdz pat šai dienai. Bet truši, tie bija apburoši, lai gan viņu aploks bija tik netīrs! Bet jā, ja neskaita suņus, ar dzīvniekiem sapratos diezgan labi.

DT: Es arī dzirdēju no taviem draugiem, ka tu ļoti daudz zini par kukaiņiem.

KV: Ak, nedomāju, ka daudzi cilvēki varētu par to zināt! Jā, mans vectēvs bija ķīniešu medicīnas ārsts, tāpēc ārstniecībā izmantoja īpašus kukaiņus. Viņš mani bieži ņēma līdzi ķert kukaiņus, stāstot man par tiem, kas bija īpaši svarīgi viņa darbā. Man tā kļuva par rotaļu; mēs ar brālēniem un māsīcām bieži kopā ķērām kukaiņus. Tāpēc es nebaidos no kukaiņiem, un mani draugi šeit, Shen Yun, bieži meklē mani, ja vajag aizvākt kādu kukaini.

DT: Tātad, ja uz šī galda atrastos dievlūdzējs, tu noteikti to iznestu ārā, vai ne?

KV: Patiesībā esmu vienu noķērusi. Taču viņi ir diezgan kareivīgi. Viņš man iegrieza, kā ar papīru. Labi, tas izklausās visai nežēlīgi, bet mēs piesējām spāres pie diegiem un ļāvām tām lidot mums apkārt. Vēlāk naktī mēs tās palaidām brīvībā odu apdzīvotās vietās, jo spāres tos medī. Tā bija abām pusēm izdevīga situācija. Es nekad nemēģinu nogalināt kukaiņus!

DT: Man noteikti nepietiktu ne prasmes, ne drosmes to darīt, lai gan ASV priekšpilsētās mēs ripinājām apkārt atkritumu tvertnes... Lai vai kā, kādas vēl trakas lietas jūs tur darījāt?

KV: Labi, šis, iespējams, ir pats netīrākais stāsts. Drenāžas sistēmas bija briesmīgas, tāpēc, kad lija stiprs lietus, tās applūda. Stipri applūda. Ūdens mums sniedzās līdz ceļgaliem, un tu taču zini, kā bērniem patīk dubļains, netīrs ūdens? Mēs ar brālēniem un māsīcām uzreiz metāmies ārā lēkāt un šļakstīties. Tas bija vienkārši jautri.

DT: Dzīvojot Ķīnas laukos, tur taču nebija arī kārtīgas santehnikas, vai ne?

KV: Ak... jā. Mums bija jāiet līdz labierīcībām, kas bija vienkārši zemē izrakta milzīga bedre. Tā bija savienota ar cūku kūti, tāpēc es domāju, ka cūkai bija daudz “ēdamā”. Vari iedomāties, cik ļoti tur smirdēja. Un visi ķīniešu zemnieki zina, nejauša iekrišana šajās bedrēs var nozīmēt nāvi. (taisa grimases)

DT: Dzīvojot tik bezrūpīgu dzīvi, kas piepildīta ar šādām aktivitātēm, kā tu pievērsies dejošanai?

KV: Kad tas notika, man bija astoņi gadi. Reiz, mazgājoties dušā, es paslīdēju un gandrīz iekritu vannā. Tante mani norāja un teica: “Tev ir tik slikta līdzsvara sajūta! Tev vajadzētu būt kā dejotājai, tad tu būtu noturīga un ar labu līdzsvaru!” Tad es teicu: “Jauki, es iešu dejot!” Domāju, ka šis notikums mani arī uzveda uz šī ceļa. Pirmo reizi uznākot uz deju grīdas, es zināju, ka tā būs mana profesija. Bet pēc diviem gadiem mani izsauca vecāki, un es aizbraucu uz Kanādu.

DT: Kā tu juties, pārceļoties uz citu valsti un mainot savu dzīvi?

KV: Es negribēju braukt uz ārzemēm, bet vecvecāki uzskatīja, ka es varētu mācīties labā universitātē (proti, Hārvardā), tāpēc viņi mani mudināja uzsākt jaunu dzīvi. Tā kā biju bērns, man nebija lielas teikšanas šā lēmuma pieņemšanā, bet, manuprāt, tas bija labi, jo citādi es nebūtu varējusi būt šeit, Shen Yun.

Sākums Shen Yun

DT: Kā šī pārcelšanās tevi aizveda līdz nākamajam mērķim šeit, Shen Yun?

KV: Vienu gadu Ziemassvētkos vecāki aizveda mani uz Ņujorku noskatīties New Tang Dynasty Television Holiday Wonders izrādi, un, kad es ieraudzīju meitenes, kas dejoja skaistajos austrumu tērpos, es uzreiz sapratu, ka arī vēlos to darīt. Pāris gadus vēlāk mammas draudzene ieteica man pamēģināt pieteikties Shen Yun. Sākumā ļoti uztraucos, vai mani pieņems, jo kādu laiku nebiju dejojusi, un man bija stīvas kājas. Bet 2008. gada 21. oktobrī mani oficiāli pieņēma, un es jau biju ceļā uz Ņujorku!

DT: Tātad ir pagājuši 10 gadi, kopš tu sāki mācīties šajā kolektīvā. Esmu pārliecināta, ka desmit gadu laikā esi progresējusi un mainījusies. Ko tu atminies no saviem pirmajiem gadiem, kad biji jaunpienācēja?

KV: Pirmajos mēnešos skolotāji un studiju biedri iesauca mani par “lēkājošo meksikāņu pupu”. Manas spējas lēkt bija ārkārtīgi labas, bet piezemēšanās bija ļoti nepareiza, tāpēc es izskatījos pēc nevaldāmas lēkājošas pupas. Es arī ļoti ātri satraucos. Atceros, ka vienreiz mēs mācījāmies ātri mainīties. Es ieskrēju ģērbtuvē tik satraukta, ka nespēju noraut jostu, cepuri, kostīmu un irbulīšus. Galu galā trīs cilvēki mēģināja man palīdzēt, kamēr es drudžaini lēkāju apkārt, sakot: “Nav laika, nav laika!” Beigu beigās es no ģērbtuves iznācu pēdējā. Es arī ļoti uztraucos par dažām savām fan šen tehnikām, tik ļoti, ka nespēju saglabāt virzienu un sākumā tas vienkārši neizskatījās pārāk labi.

DT: Tas neizklausās pēc Kaidi Vu, kuru pazīstu! Tagad tu dejo solo un bieži dejo priekšplānā; kā tu esi kļuvusi par to, kas esi šodien?

KV: Es sapratu, ka man trūkst pārliecības. Smagi strādājot, es pārliecinājos, ka kustību un tehniku atkārtošana, līdz tās ir patiešām labi apgūtas, sniedz pārliecību. Arī pieredze palīdzēja. Jo vairāk ar to saskāros, jo labāk zināju, kā ar šīm lietām tikt galā. Ar mierīgu un drošu prātu tu vienmēr spēsi atrast pareizo risinājumu.

DT: Taisnība. Pasīvi izturēties pret mūsu problēmām patiešām nav pareizais ceļš. Kādos gadījumos tev nācās likt lietā savu izpratni par morāli?

KV: Atceros, reiz man uzticēja spēlēt vecmāmiņas lomu miniatūrā par mūku Dzjigunu. Man ļoti, ļoti nepatika šī loma. Es biju tik ļoti sarūgtināta, ka zaudēju savaldīšanos, un sāku tādēļ raudāt. Tas atklāja dažus manus egoistiskos paradumus, un laika gaitā es sapratu, cik svarīga ir pašaizliedzība, jo uz skatuves visi ir vienādi, neraugoties uz lomām un amatiem, ko mēs atveidojam.

Kā man reiz teica deju kolēģe Juisjuaņa Liu: “Tas, ko tu ieguldīsi izrādē, tieši ietekmēs visas kolektīva, nevis Kaidi Vu, kā indivīda, rezultātu.” Beigu beigās mēs sniedzam skatītājiem izrādes fināla versiju. Un, protams, tādas pieredzējušās mākslinieces kā Miranda Džou-Galati un Reičela Bastika ir sniegušas man daudz mierinājuma un padomu. Mani panākumi lielā mērā ir viņu nopelns. Katrs mirklis, ko pavadām kopā, ir tāds, it kā mēs būtu māsas.

Viena no manām pirmajām izšķirošajām lomām bija Liņa Čuna sievas loma, kas bija emocionāli smaga, jo šajā stāstā viņa izdarīja pašnāvību pēc tam, kad viņai uzbruka cits vīrietis. Sākotnēji horeogrāfi nebija apmierināti ar manu sniegumu. Tikai vēlāk es dziļāk izpratu viņas emocijas, nevis tikai perfekti izpildīju deju. Tā man bija arī pirmā loma, kurā bija ļoti cieši jāsadarbojas ar citu dejotāju. Tas kļuva par nobriešanas procesu. Svarīgākais bija tas, ka man vajadzēja pieaugt kā personībai, atlaist sevi un sajust citus.

DT: Un tagad tu esi pieredzējusi māksliniece, kura jau ir piedalījusies koncertturnejās tik daudzās sezonās. Kas tavā karjerā ir visgrūtākais?

KV: Es domāju, ka tā ir ikdienas rutīna, režīms. Reizēm tas atkārtojas, jo īpaši tad, kad ir vairāk izrāžu dienu, kas vēl jāaizvada. Taču, kad domāju par mūsu kolektīva misiju - atdzīvināt tradicionālo ķīniešu kultūru - un cik liela tā ir, manas problēmas šķiet daudz mazākas. Mani motivē arī skatītāji. Katru reizi, kad saņemu viņu patiesos smaidus un ilgos aplausus, es zinu, ka tas ir tā vērts.

Vēl viens izaicinājums, ar ko jāsaskaras, ir saglabāt slaidu augumu. Mūsu kā dejotāju pienākums ir uzturēt formu, un tas kļūst mazliet sarežģīti turnejas laikā, kad grafiks ir saspringts, kas nozīmē mazāk treniņu, nemaz nerunājot par to, ka tur ir ļoti garšīgs ēdiens.

DT: (Smejas.) Jā, mēs visu to zinām. Ko tu dari, lai paliktu slaida un saglabātu labu fizisko formu?

KV: Nu, es izpildu vēzienus ar kāju. Ļoti daudz. Shen Yun nodarbībās mums ir pamatstandarts - katru dienu izpildīt 300 vēzienus (uz mugurpusi, priekšu un sāniem). Tas ir kļuvis par manu ieradumu veikt tos vismaz divas reizes dienā (t.i., 600+). Vēzieni ar kāju pirms uzstāšanās ir lielisks veids, kā iesildīties, un es uzskatu, ka tas mani nomierina. Kādu dienu es biju pret sevi tik nežēlīga, ka izpildīju 1500 vēzienus, kas prasīja apmēram četrdesmit piecas intensīvas minūtes... Nedomāju, ka kādreiz to darīšu vēlreiz. (smejas) Vai es jau teicu, ka daru to termiskajā treniņtērpā?

Papildus intensīviem treniņiem ir svarīgi arī mazāk ēst. Es atsakos no cietes, un ēdu vairāk gaļas un dārzeņu. Es uzkožu riekstus (es dievinu riekstus!), lai iegūtu papildu enerģiju, un dzeru gāzēto ūdeni limonādes vietā. Vai es jau teicu, ka man garšo rieksti? Man tie tik ļoti patīk, ka draugi kādu laiku sauca mani par vāveri.

DT: Haha! Nav jāuztraucas, katram ir savas dīvainas vājības, manas būtu Hot Cheetos. Vai tev ir kāds deju aksesuārs, kas tev ļoti patīk?

KV: Man patīk dejot ar šallēm. Es divas reizes izmantoju šalles deju konkursa priekšnesumos. Tās ir vieglas un plūstošas, un, dejojot ar tām, es jūtos tikpat gracioza. Esmu arī diezgan meitenīga, un varbūt tāpēc, man tās tik ļoti patīk.

DT: Labi, tad parunāsim par meitenēm. Kas ir tas, kā tev ir pārāk daudz? Jo, kā zināms, mēs mēdzam pirkt pārāk daudz lietu, kuras mums patīk.

KV: Hehe, man pieder daudzi sporta apavu pāri, vismaz septiņi, manuprāt. Katru reizi, kad redzu New Balance apavus pasteļtoņos, esmu sajūsmā. Lielākoties es beigu beigās tos nopērku. Man ir arī daudz drēbju - daudzas Lululemon jakas un melnas treniņbikses.

DT: Kāds ir tavs ierastais stils? Tas ir, ja neesi deju tērpā?

KV: Noteikti meitenīgs un sievišķīgs. Man patīk plīvojoši svārki un kleitas ar ziedu rakstiem. Man ir daudz gaišu šallīšu, kas arī ir gandrīz identiskā stilā. Mani piesaista arī mīļas lietas - man ir tik daudz Snoopy krekliņu un aksesuāru!

DT: Ko tu dari ārpus darba laika, lai atpūstos un atslābinātos?

KV: Man istabā gandrīz vienmēr skan klasiskā mūzika. Tas piešķir telpai jauku noskaņu. Un man patīk vienkārši atpūsties, tērzēt ar draugiem, kā parasti, tu jau zini?

DT: Jā, ieskaut sevi ar to, kas tev patīk. Noslēdzot šo interviju, vai ir kādi iedvesmojoši vārdi, kurus tu vēlētos pateikt? Varbūt kaut ko tādu, ko tu bieži izmanto, lai atgādinātu sev, ka jāturpina tiekties uz priekšu.

KV: Kad man rodas konflikti ar cilvēkiem, es parasti sev saku: “Viss ir kārtībā. Saproti citus un centies paskatīties uz lietām no viņu skatupunkta, jo mums visiem ir savas grūtības.” Un, kad jūtos neapmierināta, es atceros dažus iedvesmojošus vārdus, ko man bieži saka mani skolotāji un studiju biedri. “Vienkārši dari to! Tā kā šī ir tava profesija, tev vajadzētu pie tās pieturēties un gūt no tās maksimālu labumu. Neviens nav perfekts, un, ja darīsi visu iespējamo, tu iegūsi to, kas tev ir paredzēts. Smags darbs nekad nav veltīgs!”

Visbeidzot, es vēlos pateikt pasaulei, ka grūtības būs vienmēr. Bet, raugoties uz lietām ar atvērtu prātu, mēs varam pārveidot to vidi, kurā atrodamies, uz labāku!

 

Vairāk par Kaidi lasiet žurnāla Elite rakstā "Ēteriskā grācija" I Shen Yun vadošā dejotāja Kaidi Vu .