Acumirklī turneja ir beigusies, pārtraukums ir beidzies, un viss sākas atkal no jauna. Pagājušais gads likās kā atmiņu virpulis.

Kad vien man ir grūtības atcerēties vietas, kurās esmu bijusi, vai lietas, ko esmu darījusi, es paņemu piezīmju grāmatiņu un uzrakstu tās. Šķiet, ka vienkārša kaut kā pierakstīšana spēj organizēt manas domas un sakārto manu dzīvi. Un gadu gaitā tas ir kļuvis par ieradumu. Tagad vairāki manas dzīves gadi ir ierakstīti dienasgrāmatās ar tinti, un nākamā labākā lieta pēc to rakstīšanas ir to pārlasīšana.

Šķirstot lapaspuses, es drīz vien pamanu sakarības. Es saprotu, ka ieraksti, kurus mīlu lasīt visvairāk, nav par manas dzīves vissvarīgākajiem notikumiem. Ne jau mans lielākais sasniegums (ne arī mana lielākā neveiksme) interesē mani. Patiesībā visvairāk es mīlu lasīt par mazajām lietām.

Es sevi atrodu, pārlasot detalizētus stāstus, kā es gāju trekingā cauri sniegam Montreālā, tikai lai atrastu savam draugam dzimšanas dienas apveikuma kartīti pirms pusdienām, vai kā es pavadīju mūžību, cenšoties uzminēt kādu attēlojam “tasi ar ātri pagatavojamām nūdelēm” šarādes epizodes laikā. Es pierakstīju, cik daudz reižu es uzsitu badmintona bumbiņu uz priekšu un atpakaļ, uzzīmēju detalizēti komplicēto tīklu ar “kurš dos kuram” slepenā Ziemassvētku vecīša spēlē, un uzrakstīju visu, ko ēdu pusdienās Pekinas pīļu restorānā.

Visas šīs mazās detaļas uzbūvēja kaut ko daudz lielāku. Šis ir manas dzīves stāsts, noķerts nejaušos momentos un šķietami nenozīmīgās lietās. Šīs ir atmiņas, kuras es loloju visvairāk, un šīs ir lietas, kas piepilda manu dzīvi ar krāsu. Izvirzot sev pienākumu būt pašai par savu personīgo vēsturnieku, es vēl joprojām izvēlos pierakstīt tik daudz dažādas lietas, un biju apbalvota ar daudz vairāk smaidiem, nekā būtu gaidījusi. 

Bet ir pārāk daudz dienas, kad es skribelēju tālāk un tālāk, rakstot, tikai lai aizpildītu līnijas; tos ierakstus es parasti lasu un tad aizmirstu tajā pašā brīdī. Kad es rakstu, tikai lai pabeigtu lappusi, kad es strādāju, tikai lai pabeigtu darbu, es nekad neveltu laiku tam, lai dzīvotu šajā brīdī, un patiešām padomātu par to, kas padara visu procesu tik īpašu. Esmu pavadījusi pārāk daudz dienas, traucoties lejup pa ceļu, tikai lai kaut kur nokļūtu, aizmirstot apstāties un iestādīt puķes pa ceļam.

Esmu sapratusi, ka visnozīmīgākie stāsti nāk no jēgpilnām dzīvēm. Mēs neizgudrojam detaļas un smieklīgus stāstus, ko atcerēties; mēs tos izdzīvojam katru dienu. Un piepildot savas dzīves ar iemesliem smaidīt, mēs varam bagātināt arī citu cilvēku stāstus. Galu galā tās ir detaļas, kas veido memuārus, tāpēc pierimsim un izbaudīsim procesu, jo tā ir vissvarīgākā daļa.