Shen Yun satīriskās miniatūras Aizslaukot prom tirānu priekšvēsture

Vēsture vēsta, ka Ķīnas bēdīgi slavenais nodevējs bija apprecējis velnišķīgu sievišķi ar asu mēli. Iepazīstieties ar nīstāko pāri no Sunu dinastijas valdīšanas laikiem - Cjiņa kungs un kundze. Plašāk pazīstami kā Cjiņs Hui un viņa sieva Vana kundze, šie divi ļaundari ir bēdīgi slaveni ar to, ka sazvērējās ar ārzemju iebrucējiem pret Ķīnas dižāko ģenerāli - drošsirdi Jue Feju.

Cjiņa kungs (izrunā čiņ) dzīvoja divpadsmitajā gadsimtā, viņš bija nodevīgs ministrs, kurš savas smadzenes ieguldīja viltībās. Viņa makiavelliskā taktika bija vērsta uz politisko pretinieku iznīcināšanu, pieglaimošanos imperatoram un kara varoņu noniecināšanu.

1127. gadā Ķīnā iebruka kaimiņu cilts džurčeņi. Līdz ar citām galma amatpersonām un imperatoru džurčeņi aizveda sev līdzi gūstā arī Cjiņa kungu. Kamēr pārējie ķīlnieki mājās tā arī neatgriezās, Cjiņa kungam “brīnumainā kārtā izdevās izglābties bēgot”, un neskartam atgriezties galvaspilsētā...

Bet patiesībā džurčeņi ar zeltu un citiem labumiem bija uzpirkuši Cjiņa kungu, un tie ļāva viņam iet, bet ar vienu nosacījumu - viņam jānogalina Jue Fejs, Ķīnas uzticamākais ģenerālis, kurš nav zaudējis vēl nevienu kauju. Ja Jue Fejs nebūtu stājies pretī iebrucējiem, neviens nespētu apturēt džurčeņus viņu centienos ieņemt visu Ķīnu, un imperatoram nebūtu citas izvēles kā vien vicināt balto karogu.

Tikko atgriezies mājās, Cjiņa kungs pierunāja imperatoru atsaukt Jue Feju no frontes priekšlīnijas. Pēc tam Cjiņa kungs panāca ģenerāļa ieslodzījumu, izvirzot pret viņu nepatiesu apsūdzību valsts nodevībā. Tomēr pat pēc divus mēnešus ilgas spīdzināšanas Jue Fejs joprojām atteicās atzīt apsūdzību. Tikmēr sabiedrībā, kas dievināja Jue Feju, auga sašutums un ļaudis sāka iesniegt lūgumrakstus ar prasību viņu atbrīvot. Vai gan Cjiņa kungs piekāpās un ļāva viņam iet?

Šajā momentā notikumos iesaistījās Cjiņas kundze. Nešpetnā ļaundare un ļaunuma ģēnijs nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pielikt savu roku pie Jue Feja pazudināšanas. Tāpat kā ļaunā karaliene Sniegbaltītē, arī viņa pasniedza savam upurim saindētu augli. Tā vietā, lai saindētu ābolu, viņa izstrādāja plānu, kā paslēpt pret Jue Feju safabricētu apmelojumu zem apelsīna mizas. Kad Cjiņi nodevīgo citrusaugli pasniedza tiesas priekšsēdētājam, dižā Jue Feja liktenis bija izšķirts.

Ar Jue Fei nāvessoda izpildi Sunu dinastija zaudēja savu visuzticamāko un spējīgāko karotāju, līdz ar ko tās aizsarglīnija tika sagrauta. Drīz vien varu valstī pārņēma džurčeņu iebrucēji, un Cjiņa kungs un kundze tika cauri sveikā.  Vai arī nē?

Kurš gan būtu spējīgs dot Cjiņu pārim mācību un atklāt viņu noziegumus?

Ieskatieties manuskriptā “Trakais mūks Fenbo”, kurā stāstīts par leģendāro Linjiņas tempļa maniaku (un pilnas slodzes sētnieka darba veicēju). Tāpat kā “Trakais mūks Dzjiguns,” arī Fenbo ir tēls no ķīniešu daiļliteratūras lappusēm, un tagad, Shen Yun 2014. gada programmas deju miniatūrā Aizslaukot prom tirānu, viņš ir kļuvis par visai izmanīgu, bet mīlestības cienīgu tēlu.

Trakais mūks no Linjiņas tempļa patiesībā ir vieds vīrs, gudrais.

Fenbo bija vājprātīgs ekscentriķis ar “desmit dīvainībām”. Šim kuprainajam vīram bija līks deguns, greizs smīns, viņš bija šķībacains un izrādīja neiedomājamu stulbumu. Ikdienu viņš izsmēja citus, uzdodot tiem dažādas mīklas. Bet patiesībā viņš bija burvis ar pravieša spējām, kam piederēja burvju slotaskāts.

Labi, tagad nedaudz attīsim notikumus atpakaļ: vai atceraties abus mūsu neliešus? Pa kluso noslepkavojuši Jue Feju, Cjiņa kungs un kundze turpināja vadīt savas dienas, izrādoties un arvien vairāk samaitājoties.

Kādu dienu tie ieradās Linjiņas templī, lai saņemtu likteņa pareģojumu. Vecais abats aicināja viņus ienākt, bet Fenbo, kas spēja sajust ļaunumu pat kilometriem tālu, nekādu viesmīlību pārim neizrādīja, un pat sāka dauzīt Cjiņa kungu ar savu slotas kātu. Tikmēr Vana kundze bija aizņemta, velkot no groza zīlējamos kociņus, bet viņai par nožēlu, tie visi pareģoja nelaimi.

Ātri vien izplatījās vēstis par templī izraisījušos skandālu ar Cjiņas kundzi, kas brēc par savu ļauno likteni, Cjiņa kungu, kas draud nojaukt klosteri, un vecā abata protestiem centrā. Bet neraizējieties, jo ir taču trakais Fenbo. Mūks bruka virsū pārim, nosodot tos par slepkavību un nodevību, vienlaikus burtiski aizslaukot abus prom no tempļa. No tā brīža viņus piemeklēja ļauns liktenis.

Senie ķīnieši ticēja karmiskai atmaksai, idejai, ka labais tiek atalgots, bet ļaunais saņem sodu. Kā liecina vēsturiskie pieraksti, Cjiņa kungu mocīja murgi, un viņš koda sev mēlē, līdz noasiņoja līdz nāvei. Cjiņas kundzi, savukārt, vajāja sapņi par vīru, kas bija nonācis ellē. Runā, ka, guļot uz nāves gultas, viņas mēle izstiepās par gandrīz 10 cm garāka, tādējādi simbolizējot visus viņas savulaik izteiktos apmelojumus.

Pēc viņu nāves pāra ļaundarības atklājās, un kopš tā laika Cjiņa kungs un kundze atrodas Ķīnas melnajā sarakstā. Ķīnieši tik stipri ienīda Cjiņus, ka tiem par apkaunojumu pat radījuši vudu statujas un vudu uzkodas. 

Kas attiecas uz trako mūku Fenbo, viņš mēdza pēkšņi uzrasties tirgus laukumos, kur sāka slaucīt pat tādās vietās, kas šķita pilnīgi tīras, lai tikai būtu drošs, ka nav palicis ne mazākais ļaunuma traips.

 

April 22, 2014