Kopš laika, kad pirms sešiem gadiem uzrakstīju savu pirmo blogu par to kā es 18 gadu vecumā atveidoju bārdaiņa lomu, es daudzkārt esmu atgriezies uz skatuves kā vecs vīrs – cerams, ka ar katru reizi gudrāks.

Vēl 2010. gadā es spēlēju Sjao He – Haņu dinastijas dibinātāju un ministru. 2011. gadā es biju vecais abats, kurš padzina iereibušo mūku Lu Džišeņu. 2013. gadā manu meitu tirgū nolaupīja bandīti. 2014. gadā es nolaidos no Debesīm, lai brīnumbērnam Nedža uzdāvinātu maģisko Kosmisko ratu. Vēl pagājušajā gadā manas bārdas bija baltas, pelēkas un zeltainas, kad es no veca daoista pārtapu par vecu budistu mūku, un tad par Drakonu karali no jūras.

Es uzskatu, ka, attēlojot vecu [personāžu], nekad nekļūsti vecs. Šogad es pārstāvu trīs dažādus daoistu meistarus – katrs no tiem ir ar savu unikālo bārdu. Tomēr esmu pārliecināts, ka neviens cits varonis nekad nav izsaucis tik lielu cieņu, nevienam uz skatuves nav bijusi tik liela ietekme, un neviens nav soļojis tik lēni kā varenais vecais gudrais, visu daoistu priekštecis, “Vecais meistars” Laodzi.

Vecais vīrs un mīts

Lao-Dzu tiek rakstīts arī kā Lao-Dze, Lao-Tsu un pašreizējā standartizētā rakstībā – Laodzi. Bet kāpēc viņu dēvēja par vareno veco gudro? Pirmkārt, mēs pat nezinām viņa vecumu. Saskaņā ar leģendu, viņš piedzima ar baltiem matiem pēc tam, kad 81 gadu bija pavadījis mātes vēderā. Citi apgalvo, ka viņš dzīvoja vairāk nekā 200 gadus.

Par Laozi dzīvi ir zināms maz, izņemot to, ka viņš dzīvoja ap VI un V gadsimtu p.m.ē., strādāja par bibliotekāru Džou dinastijas imperatora arhīvos un, iespējams, tikās ar Konfūciju filozofiskās diskusijās. Vēlāk viņš uzrakstīja Daodedzjin – daoisma galveno darbu.

Grāmata par ceļu

Šī prozas grāmata satur daoisma gudrības būtību. Zināms arī kā Dao un De kanons (道德經, izrunā dao de dzjin), nosaukums bieži tiek tulkots kā Sacerējums par Dao un De, un tā ir viena no visvairāk tulkotajām grāmatām pasaulē. Šajā izcilajā darbā Laodzi, bieži vien poētiskos paradoksos, izklāsta savus uzskatus par Visuma, dabas un cilvēku likumiem. Patiesībā ķīniešu vārds “morāle” – daode – ticis atvasināts no tā nosaukuma.

道可道，非常道。（dao ke dao, fei čan dao)

“Dao, ko iespējams apjēgt, nav mūžīgi esošais dao”

- Sacerējuma par Dao un De pirmā rinda.

Vecā vīra atdzimšana

Apmēram 2500 gadus pēc laika, kad dzīvojis, Laodzi iedvesmoja radīt deju Shen Yun 2017. gada programmai: Saņemot Dao. Un man tika uzticēta diženā viedā loma.

Kā sagatavoties šādai vēsturiskai, pat svētai lomai, nemaz nerunājot par to, lai attēlotu to ticami? Es dziļi ieniru viņa senajā darbā, atšifrējot oriģinālo ķīniešu tekstu (tajā arī ir šīs valodas skaistums – tie ir tie paši vārdi, kurus lieto mūsdienās) un izpētot vairākus tulkojumus angļu valodā. Iegremdējoties viņa vārdos, es varēju sākt iedziļināties viņa tēlā, un atklāju visas “neizteiktās rindas”, kas bija vajadzīgas manai dejas lomai.

Kas ir “neizteiktās rindas”? Kā teicis pats diženais viedais: “Tas, kurš zina, nerunā. Tas, kurš runā, nezina.” Neizteiktās rindas (潛台詞 cjaņ tai ci) ir kas līdzīgs zemtekstam. Tās ir garīgas norādes, kas palīdz klusējošam aktierim – dejotājam – skaidrāk izpausties stāstījuma daļās, labāk izteikt emocijas caur deju un izteiksmīgi runāt ar ķermeņa kustību palīdzību. Aktiermākslas un dejošanas apvienošana, lai izstāstītu stāstu, ir Shen Yun mini deju drāmas uzdevums, un tā nodošana kļūst iespējama pateicoties daudzpusībai un vārdu krājumam, kas raksturīgi klasiskajai ķīniešu dejai.

Dejošana caur neizteiktajām rindām

Tā kā stāsts par Laodzi izvēršas uz skatuves katrā uzvedumā, līdztekus manām redzamajām kustībām, es ieklausos arī savā iekšējā balsī.

Dejas sākumā man ir četras līdz astoņas taktis, kuru laikā man simboliski jāuzraksta 5000 vārdu uz tukšiem bambusa tīstokļiem. Būtu muļķīgi izšķērdēt mūziku un emocijas, ja tīstokļi patiešām paliktu tukši, tāpēc man patīk vizualizēt vārdu parādīšanos un imitēt tos, rakstot rindiņas: “Cilvēks seko zemei; zeme seko debesīm; debesis seko dao; dao seko dabiskumam.”

Es atveru vēl vienu bambusa tīstokli, svārstos un pārdomāju, kā to kādreiz darījis Laodzi, lai padarītu netveramo par tveramu, un sāku no jauna: “Tas, kas apslēpts zem slēptā, ir vārti uz brīnišķo.” Tiklīdz esmu pabeidzis manuskriptu, Debesis atveras gavilēs, un nemirstīgie nolaižas uz Zemes, lai to nosvinētu. Stāvot skatuves aizmugurē un kopā ar skatītājiem iegremdējoties dievību graciozajā dejā, man šķiet, ka patiešām redzu vārdu Shen Yun nozīmi – “Dievišķo būtņu dejas skaistums”.

Pēc tam, kad dievības atgriežas savās debesu mājvietās, manā bibliotēkā parādās šaubīgs ierēdnis. Viņam vajag tīstokļus. Slikti. Viņš mēģina iekārdināt Laodzi ar naudu un sievietēm, lai pretī saņemtu tīstokļus, taču tam nav rezultātu. Notiek neizbēgamais – “Kas rīkojas alku vadīts, tas cietīs neveiksmi. Tas, kurš mēģina iegūt, zaudēs”, kamēr “Gudrais pievēršas būtībai, nevis ārējam veidam, viņš pēc kodola tiecas, nevis pēc čaumalām, Atpūšas augļos, nevis ziedos.”*

Laodzi dodas uz Rietumiem, apņēmies pamest Ķīnu. Ierēdnis un viņa rokaspuiši dzenās pakaļ. Laodzi, jājot uz vērša, ar savu pavadoni nesteidzīgi turpina ceļojumu.

Pie Haņgu pārejas rietumu vārtiem Laodzi sagaida drošsirdīgs sargs. Viņu sauc Jiņs Sji (kuru attēlo vadošais dejotājs Rokijs Liao), un, lai gan viņš to vēl nezina, viņš drīz kļūs par ļoti svarīgu personu.

Kad Laodzi tuvojas, sargs pamana maigu purpursarkanu mirdzumu, kas vēsta par svētas personas ierašanos. Vietējie iedzīvotāji sagaida Laodzi ar kopīgu deju, un uz Zemes izvēršas svētki, kas atspoguļo agrāk notikušos [svētkus] Debesīs.

Tajā brīdī parādās ierēdnis un viņa palīgi, un viņiem joki vairs nav prātā. Ar izvilktiem zobeniem viņi dodas taisnā ceļā pie Laodzi un pavadoņa zēna, kurš nes svētos tekstus. Jiņs Sji aizšķērso ceļu, lai viņus aizstāvētu, un viņam cauri izduras ierēdņa zobens. Visbeidzot, Jiņa Sji karavīri padzen ierēdni un viņa vīrus, kuriem noteikti būs par to jāsamaksā.

Laodzi pagriežas un ierauga drosmīgo sargu Jiņu Sji guļam uz zemes bezsamaņā, nāvīgi ievainotu. Es izņemu savu daoista ķirbi un izleju dažus pilienus eliksīra, lai viņu dziedinātu.

Jiņs Sji atdzīvojas un izbrīnīts atklāj, ka ar viņu viss ir kārtībā. Pateicībā nometies ceļos Laodzi priekšā, viņš vairākkārt lūdzas, lai gudrais viņu apmāca. “Kad augstāko spēju cilvēks uzzina par dao, viņš cenšas dzīvot saskaņā ar to.”

Skolotājs ir apmierināts ar savu mācekli un, zinot, ka ir atradis kādu, kurš patiesi novērtēs viņa darbu, uztic vērtīgos tīstokļus, ieliekot tos viņa izstieptajās rokās.

Un līdz ar to Laodzi misija ir pabeigta. Viņš atstāj savu gudrību pasaulei un dodas saulrietā, un neviens viņu vairs netika redzējis.

Ceļš un spēks

Laika gaitā Laodzi ietekme izplatījās arī uz Rietumiem. Tā pat sasniedza tāltālu galaktiku. Jā – Džordžs Lūkass pirms Zvaigžņu karu radīšanas studēja daoismu.

Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc džedaji valkā baltus tērpus, trenējas cīņas mākslās un meditācijā, izmanto zobenus un pārdabiskus spēkus, lai aizstāvētos pret tumšo pusi, un meistars Joda vienmēr runā izmantojot tik mulsinošu gramatiku? Varbūt te ir kāda saikne...

Velciet paralēles ar to, ko Obi-Van Kenobi runā, aprakstot spēku:

“Tas ir enerģijas lauks, ko rada visas dzīvās būtnes. Tas mūs ieskauj un iespiežas mūsos. Tas saista galaktiku kopā.”

Par Dao, kā par to rakstīja Laodzi:

“Tas, kas iespējis virmojot darināt sevi, iekams vēl debess un zeme sākušas rasties, mierā un tukšumā -

Vientuļi stāv tas un izmaiņas viņam ir svešas;

Veicot pārmaiņu apli, nepazīst paguruma.

Viņu var apjēgt kā pasaules māti.

Nezinādams tā vārdu, dēvēju viņu par dao.

Ceļš un tā nesējs

Viens no maniem iecienītākajiem citātiem, kaut arī ne Laodzi, apkopo ideju par Dao, kas ir visuresošs gandrīz visos tradicionālās ķīniešu kultūras aspektos. Tas nāk no grāmatas Jidzjin jeb Pārmaiņu kanona: “Tas, kas pēc formas ir metafizisks, ir Dao. Tas, kas ir fizisks, ir tikai tā nesējs.

Tāpat kā cilvēka ķermenis nes sevī garu, bambusa sloksnes nes Laodzi gudrības vārdus. Dejas kustības nes emocijas, savukārt deja kā mākslas veids ir skaistas pieredzes nesējs, kas iziet ārpus formas. Skatuve ir mūsu priekšnesuma nesēja – priekšnesuma, kuras mērķis ir atdzīvināt dziļo kultūru, un kuras daļa bija Laodzi – izrāde, kas nes tradicionālās ķīniešu kultūras būtību. Līdz ar to mēs varam cerēt saprast Ceļu, izmantojot šos nesējus.

Iespējams, būdams gudrais, viņš to zināja. Varbūt Laodzi jau no paša sākuma zināja, ka divarpus tūkstošgades pēc došanās uz Rietumiem viņš atkal parādīsies uz skatuvēm visā pasaulē, lai nodotu savu gudrību, un klusējot dodot ziņu pasaulei, ka Ceļš ir gatavs, lai atkal pa to ietu.

 

* Ir desmitiem šīs grāmatas tulkojumu, un tie ievērojami atšķiras, jo liela daļa teksta ir atvērta interpretācijai. Lai gan dažos gadījumos esmu nedaudz mainījis tulkojumu, lielākā daļa šeit citēto tulkoto fragmentu ir no šādiem avotiem: Šarla Mullera Daodedzjin tulkojums un Roberta Eno tulkojums. Šajā rakstā izmantots tulkojums no Apgāda Zvaigzne ABC izdevuma “Laodzi. Sacerējums par Dao un De (Daodedzin)”, tulkotājs Vilnis Zariņš. 

May 1, 2017