Yungchia Chen

Intervija ar Shen Yun horeogrāfu Junčia Čeņu

SLAVENAIS DEJOTĀJS UN HOREOGRĀFS NO ĶĪNAS, KAS VĒLĀK DZĪVOJIS TAIVĀNĀ, STĀSTA PAR SAVU DZĪVI UN JAUNAJĀM MĀJĀM KOPĀ AR SHEN YUN ŅUJORKĀ.

“Sāksim atkal no sākuma,” viņš nosaka, kad pēdējās mūzikas pavadījuma skaņas ir noklusušas aizelsušos dejotāju pārpilnā telpā. Nodarbībai jau sen vajadzēja beigties. Bet Junčia Čeņa otrā daba ir smags darbs un pašdisciplīna. Tā viņš dzīvē nonāca tur, kur vēlējās būt — sperot soli pa solim.

Pieredzējušais horeogrāfs, kurš tagad ražīgi strādā pie horeogrāfijas pasaules mēroga skatuves uzvedumiem, reiz bija centīgs zēns, kuru deju akadēmija gandrīz atraidīja. Pārvarot lielas un mazas grūtības, viņš nekad nešaubījās par savu izvēli. Un tieši ar Shen Yun viņš ir atradis visdziļāko jēgu savā darbā.

Izrāde ar vīziju

Čeņs pievienojās Shen Yun Performing Arts 2007. gadā — gadu pēc uzņēmuma dibināšanas Ņujorkā. Katru sezonu Shen Yun piedāvā skatītājiem pilnīgi jaunu programmu. Tas nozīmē neskaitāmas stundas darba dizaineriem, mūziķiem, komponistiem, dejotājiem un, protams, horeogrāfiem. Čeņs ir veidojis horeogrāfiju neskaitāmām deju miniatūrām klasiskā, tautas un etniskā stilā. Viņa paša stāsts, kas atvedis viņu no Ķīnas uz Taivānu un pēc tam uz ASV, arī ir notikumiem bagāts.

Sekojot sapņiem

Čeņs uzauga Ķīnas dienvidos, viņš bija jaunākais bērns sešu cilvēku etnisko hmonu ģimenē. Viņa ģimenē visi mīlēja mākslu. Ikreiz, kad mājās izslēdzās elektrība, kas mēdza notikt visai bieži, lai aizpildītu laiku, ģimenes lokā tika rīkoti priekšnesumi sveču gaismā. Tētis spēlēja divstīgu erhu, brāļi un māsas dziedāja, bet mazais Junčia — žiglākais no visiem — tika mudināts dejot. Tā iedegās aizraušanās mūža garumā.

Tomēr, kad mazais 11 gadus vecais zēns atnāca, lai iestātos profesionālajā deju akadēmijā, uzņemšanas komisija viņu noraidīja viņa mazā auguma dēļ. Tomēr viens no pasniedzējiem, kas bija ievērojis, cik ātri un precīzi zēns apgūst kustības, iestājās par viņa pieņemšanu.

Čeņs nekad neaizmirsa, cik tuvu viņš bija atteikumam, un deva sev solījumu strādāt 10 reizes uzcītīgāk nekā viņa vienaudži. Puisis nekad nepameta studiju — pat brīvdienās un nedēļas nogalēs viņš centīgi trenējās, lai izrautos no sava auguma uzliktajiem ierobežojumiem.

Rezultātā, pienākot izlaidumam, Čeņs izrādījās labākais savā klasē. Uzstājoties provinces deju kolektīva sastāvā, viņš turpināja neatlaidīgi virzīties no rezerves spēlētāja līdz spožai zvaigznei.

Kad viņš jau bija kļuvis par godalgotu izpildītājmākslinieku, horeogrāfu un skolotāju, karjera aizveda viņu uz galvaspilsētu Pekinu, bet pēc tam uz Taivānu.

2007. gadā telekanāls New Tang Dynasty TV Ņujorkā izsludināja savu pirmo Starptautisko klasiskās ķīniešu dejas konkursu. Būdams jau tuvu četrdesmit gadu vecumam, un tikko atkopies pēc dzīslu pārrāvuma, Čeņs tomēr nolēma piedalīties konkursā, lai viņa uzstāšanās būtu kā atvadas no skatuves. Viņš neloloja nekādas cerības attiecībā uz godalgu, bet iegūtais zelts deva viņam neiedomājamu pārliecību par saviem spēkiem.

“Varu teikt tikai to, ka esmu ļoti, ļoti laimīgs.”

Sacensību laikā Shen Yun pārstāvji atklāja Čeņu, un viņš nekavējās pieņemt uzaicinājumu pievienoties kolektīvam.

“Es jutu, ka mani dzen kāds neredzams spēks, mani gaida jauns sākums,” viņš atceras. “Tā visa mūsu ģimene — mana sieva Sija un mūsu dēli — pārcēlās no Taivānas uz Ņujorku.”

Pirmo reizi ieraugot savu vīru uz Shen Yun skatuves, Sija Jaņa bija pārsteigta. “Viņš vienmēr bijis apbrīnojami aizrautīgs, bet dejojot Shen Yun sastāvā, viņš izstaroja pavisam citu enerģiju... it kā viņš būtu atradis savā izpildījumā dziļāku jēgu.”

J.: Čeņa kungs, kas mainījās, kad jūs pievienojāties Shen Yun?

J.Č.: Pilnīgi viss. Shen Yun viss bija savādāk. Deja manā dzīvē kādreiz bija vissvarīgākā lieta. Bet tagad tā ir ticība. Esot Shen Yun sastāvā, esmu nepārtraukti pilnveidojis savu ķermeni un dvēseli.

Cenšoties atgriezt dzīvē tradicionālo kultūru, mums ir jāatbilst tās vērtībām un domāšanas veidam. Mūsu “atgriešanās pie tradicionālā” nevar būt tikai tukša izrādīšanās. Senie ķīnieši bija stipri savā ticībā, viņi izjuta dziļu cieņu pret dievišķo. Kā mūsdienu cilvēkiem mums ir jāmaina domāšanas veids un pamazām jāattīra sava apziņa.

J.: Vai jūs tam esat ticējis vienmēr?

J.Č.: To es izpratu pēc ierašanās Shen Yun. Es sāku praktizēt pašpilnveidošanās mācību Faluņ Dafa, un centos rīkoties saskaņā ar tās īstenības, labestības, pacietības principiem. Tagad es domāju un rīkojos citādi nekā agrāk. Man mazāk rūp slava un nauda, ​​bet vairāk tas, ko mana sirds patiešām vēlas. Kad rodas problēmas, es varu tās uztvert pozitīvi, lai izmantotu tās sevis pilnveidošanai.

J.: Kādu ietekmi tas atstāj uz jūsu mākslu?

J.Č.: Tad nu tas skar ne tikai mani; tas pats attiecas arī uz šī kolektīva māksliniekiem kopumā. Kā praktizētājiem Shen Yun māksliniekiem ir dažādi izejas punkti un radošās koncepcijas — mēs cenšamies pastiprināt visu labo un tīro, un savā horeogrāfijā izmantojam tradicionālos elementus.

Shen Yun ir pasaules līderis tradicionālās kultūras atdzīvināšanas ziņā. Tā ir mūsu misija un pamats visam, ko mēs darām. Mēs vēlamies izplatīt vēsti par to, ka Dievi pastāv, ka tam, ko mēs darām, būs sekas — labais tiks atalgots, bet ļaunums tiks sodīts, — un ka ir cerība uz nākotni.

J.: Kāda ir dzīve ar Shen Yun?

J.Č.: Mēs apceļojam pasauli četrus līdz piecus mēnešus gadā, katru sezonu dodot vairāk nekā 100 koncertus. Mēs ceļojam ar autobusu un lidmašīnu. Reizēm mēs ceļā pavadām divas vai trīs dienas pēc kārtas, un tas ir diezgan nogurdinoši. No otras puses, uzstāšanās visās šajās dažādajās valstīs man patiešām ir atvērusi acis un paplašinājusi manu redzesloku.

Esam uzstājušies slavenās koncertzālēs, tādās kā Kenedija centrs un Linkolna centrs, kā arī daudzviet Āzijā, Eiropā, Kanādā un Dienvidamerikā. Shen Yun burtiski ir devis man iespēju dejot uz pasaules skatuves, kas ir nenovērtējama pieredze jebkuram izpildītājam.

J.: Kas jūsu darbā jūs visvairāk iepriecina?

J.Č.: Tas, ka mēs pasaulei demonstrējam autentisku ķīniešu kultūru un mūsu 5000 gadu ilgās vēstures būtību. Tieši tas liek man izjust lepnumu par to, ka esmu daļa no tā visa. Kad es domāju par to, ka mans mūža darbs palīdz atgriezt dzīvē tradicionālo ķīniešu kultūru nākamajām paaudzēm, nekas nespētu mani vēl vairāk gandarīt.