Pēc Shen Yun Symphony Orchestra koncerta noklausīšanās klausītājiem var rasties jautājums: kā Shen Yun komponistiem ir izdevies apvienot tik atšķirīgās Rietumu un Austrumu klasiskās mūzikas pasaules?
Kopš Shen Yun pirmsākumiem 2006. gadā vairāk nekā 100 šo komponistu oriģinālskaņdarbi ir pierādījuši, ka šis sarežģītais uzdevums var tikt lieliski paveikts. Viņu iksezonas deju uzvedumu skaņdarbos tradicionālie Rietumu instrumenti ar bagātīgu stīgu, koka un metāla pūšamo, kā arī sitaminstrumentu jūru sniedz Rietumu orķestra vareno skanējumu un metodiskumu, kam cauri, dzidri un ar mūžības pieskaņu, iemirdzas senie ķīniešu instrumenti.
Shen Yun simfoniskais orķestris šo savstarpējo saskaņu ir pacēlis jaunos augstumos. Tagad Shen Yun pašmāju komponistu rīcībā ir pilna sastāva simfoniskais orķestris un vēl daudzveidīgāka palete darbam.
Mēs tikāmies ar diviem Shen Yun ražīgākajiem komponistiem, lai pamēģinātu gūt ieskatu šajā lieliskajā Austrumu un Rietumu saskaņā.
Jautājums: Kā jūs savos skaņdarbos izmantojat gan Rietumu, gan Ķīnas instrumentu raksturīgās īpašības?
Dzjuņji Taņs: Shen Yun deja ir cieši saistīta ar klasisko ķīniešu deju un tautas dejām, tādējādi arī mūzika ir pielāgota šīm dejām. Sacerot mūziku dažādām dejām, mums pilnībā jāizvērtē, kā tajā vislabāk atspoguļot raksturīgās īpatnības un kolorītu. Lai visprecīzāk izteiktu etnisko stilu un tā raksturīgās īpatnības, vislabāk izmantot ķīniešu instrumentus, tādus kā erhu un pipa.
Viena no Shen Yun skaņdarbu atšķirīgām iezīmēm ir izcelt šo divu lielisko mūzikas tradīciju būtību, vienlaikus piedāvājot vienotu tēmu. Aranžējot mūziku, es pārsvarā izmantoju Rietumu aranžēšanas paņēmienus. Taču tajā pat laikā kompozīcijai un melodijas izjūtai ir jāatbilst ķīniešu mūzikas unikālajām īpatnībām.
Mūzika tiek aranžēta tā, lai Rietumu pūšamie un stīgu instrumenti kalpotu kā pavadījums, bet ķīniešu instrumenti atskaņotu melodiju. Protams, crescendo izceļ arī pūšaminstrumentu un stīgu instrumentu unikālās īpašības.
Jautājums: Kādas ir atšķirības starp tradicionālajiem ķīniešu un Rietumu instrumentiem?
Dzjina Sjaņa: Klasiskajai ķīniešu mūzikai ir tās pašas saknes, kādas ir citām tradicionālajām ķīniešu mākslas formām. Neatkarīgi no tā, vai tas ir instrumentu izgatavošanas process vai to tembrs, katrs tradīcijas aspekts ir piesātināts ar bagātīgu simboliku un dziļu iekšējo saturu.
Ņemsim, piemēram, pipu. Tā ir trīs pēdas (seno ķīniešu mērvienībās) un piecas collas gara: “trīs” simbolizē debesis, zemi un cilvēku; “pieci” simbolizē piecus ķīniešu filozofijas elementus — metālu, koku, ūdeni, uguni un zemi. Tai ir četras stīgas, kas simbolizē četrus gadalaikus.
Vēl kā piemēru var minēt to, ka flauta un strinkšķināmā pipa bieži vien tiek spēlētas kopā. Šis savienojums simbolizē ideju par saskanīgo drakona un fēniksa pāri, kas nereti sastopams tradicionālajos ķīniešu mākslas darbos. Flauta simbolizē drakonu, bet pipa– fēniksu.
Instrumentu klasifikācijas veids Austrumos un Rietumos ir atšķirīgs. Rietumu instrumenti tiek klasificēti pēc to atskaņošanas veida — stīgu, sitamie, metāla un koka pūšamie instrumenti. Bet ķīniešu instrumentus klasificē pēc toņa un arī materiāliem, no kuriem tie izgatavoti.
Senajā Ķīnā instrumenti tika iedalīti astoņās grupās: metāla, akmens, zemes, ādas, zīda, koka, ķirbja un bambusa. Tās bija pazīstamas kā Astoņas skaņas, un šī bija viena no senākajām instrumentu klasifikācijas sistēmām. Metāla skaņai, piemēram, pieder biaņdžuns (sens instruments ar 16 zvaniem); Ādas skaņa ietver bungas; Zīda skaņa attiecas uz instrumentiem, kuros sākotnēji tika izmantotas zīda stīgas, tādi kā cītara; Bambusa skaņa saistīta ar dažāda veida flautām un tā tālāk.
Ķīniešu instrumentu tonālā kvalitāte ir cieši saistīta arī ar ķīniešu filozofiju. Tradicionālajā ķīniešu filozofijā pastāv uzskats, ka visas lietas ir apveltītas ar dvēseli; viss ir dzīvs. Ķīniešu mūzikā tas nozīmē, ka katra nots ir dzīva.