Šoruden senās civilizācijas majestātiskums un burvība būs skatāma slavenās koncertzālēs ASV, Kanādā, Japānā un Taivānā. Shen Yun Symphony Orchestra ar savu tradicionālo ķīniešu instrumentu un pilna sastāva Rietumu orķestra instrumentu apvienoto skanējumu iedvesīs dzīvību 5000 gadus ilgušajā civilizācijā, atmodinot šīs zudušās pasaules krāšņumu, leģendas un vēsturi.
Septembrī un oktobrī simfoniskais orķestris dosies turnejā pa 17 pilsētām, uzstājoties tādās vietās kā Kārnegija zāle, Kenedija centrs un Tokyo Opera City. Tā jaunajā programmā iekļautas oriģinālkompozīcijas, kas iedvesmu guvušas dažādu dinastiju melodijās, gaidāma Rietumu kultūras kanona izlase, kā arī dažu pasaules vadošo ķīniešu virtuozu solo uzstāšanās.
Viņu vidū ir arī Shen Yun soprāns Haolaņa Gena. Nu jau viņa vairs nav tikai uzlecošā zvaigzne, tagad Genas kundze ar savu uzstāšanos ik gadu priecē skatītājus visā pasaulē. Mēs tikāmies ar Haolaņu Genu dzidrā rīta stundā Shen Yun izpildītājmākslas centrā Ņujorkas Orindžas apgabala pakalnu apvidū, kad viņa gatavojās atgriezties Kārnegija zālē.
J.: Kā aizsākās Jūsu kā dziedātājas ceļš?
H.G.: Man patika dziedāt jau agrā bērnībā. Kad dzirdēju pa radio skanam dziesmu, zināju, ka arī es gribu iemācīties tā dziedāt. Agrāk mamma mani veda uz nodarbībām dažādos koros — no pilsētas līdz provinces līmenim. Vēlāk es izvēlējos doties uz mākslas vidusskolu, lai varētu mācīties profesionāli, bet pēc tam koledžā sāku apmeklēt mūzikas konservatoriju un aizgāju no mākslas vidusskolas. Būtisks pavērsiens bija uzvara 2009. gadā New Tang Dynasty organizētajā Starptautiskajā vokālistu konkursā Ņujorkā, kā rezultātā es pievienojos Shen Yun kā soliste.
J.: Kas, Jūsuprāt, ir lielisks soprāns?
H.G.: Ir nepieciešama pareiza dziedāšanas metode, laba spēja iedziļināties skaņdarba saturā un spēja rast kontaktu ar auditoriju. Un kas vēl svarīgāk, jums nepieciešama mūziku mīloša sirds. Dziediet ar sirdi, nedariet to virspusēji.
Uz skatuves, kad izjūtu izpildītās dziesmas saturu un iejūtos tās noskaņojumā, kaut kur no sirds dziļumiem emocijas vienkārši izplūst. Es neplānoju nekādas kustības vai izteiksmīgus žestus tajā vai citā vietā. Viss iznāk dabiski.
Lai sasniegtu augstāku māksliniecisku līmeni, es domāju, morālei ir būtiska loma. Tas ir par godīgu dzīvi. Ja esat pretenciozs savā ikdienas dzīvē, tad arī uz skatuves nespēsiet būt vaļsirdīgs. Kad jūsu balss radītās skaņas un sajūtas, ir tīras, jūsu dziesma spēs patiesi aizkustināt klausītājus.
J.: Kas padara Shen Yun dziedātājus unikālus?
H.G.: Mēs pielietojam vistradicionālāko dziedāšanas metodi — tā ir tāda pati, kā agrāk izmantotā klasiskajā itāļu operā. Tas atšķiras no šodien dzirdamā bel canto, kas ir novirzījies no savas sākotnējās formas.
Shen Yun soprāni mācās, pielietojot šo klasisko metodi, kas nozīmē, ka mēs dziedam un izrunājam vārdus no citas balss pozīcijas. Protams, to ir arī grūtāk apgūt, jo mūsu dziesmu teksti ir ķīniešu valodā.
Visā pasaulē šāda veida vokālā tehnika tiek pielietota arvien retāk. Vēl pirms aptuveni simts gadiem itāļu operā tika pielietota oriģinālā, klasiskā vokālā tehnika. Taču līdz ar sociālajām pārmaiņām, kas noveda pie tradicionālās kultūras un tradicionālās mākslas norieta, šī unikālā tehnika tika zaudēta. Dziedāšanas tehnika, ko es apguvu pirmajos gados konservatorijā Ķīnā, bija mūsdienu tehnika. Tikai pēc ierašanās Shen Yun es sapratu, ka mans iepriekšējais balss uzstādījums bija nepareizs.
Mūsu mākslinieciskais vadītājs ir šīs tradicionālās zaudētās bel canto tehnikas meistars. Viņš mums māca šo autentisko operdziedāšanas paņēmienu, lai mēs varētu to atgriezt uz skatuves un ar ikvienu dalīties šajā zaudētajā mākslā.
Atskatoties uz savu izpildītājmākslinieces ceļu, es jūtos ārkārtīgi laimīga, ka varu būt daļa no tā visa. Tas mani motivē ielikt šajā procesā visu sirdi un piedāvāt šo zaudēto mākslu skatītāju vērtējumam. Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām, ka mūsu izpildījums skanējuma ziņā stipri atšķiras no citiem dziedājumiem. Viņi atzīstas, kas tas šķiet atšķirīgi, bet tajā pašā laikā pareizi.
J.: Mēdz teikt, ka dziedāšanā, gluži kā spogulī, atspoguļojas izpildītāja dvēsele. Vai tas tiešām tā ir?
H.G.: Es domāju, ka vokālais izpildījums ir veids, kā dalīties savā garīgajā pasaulē. Uzstājoties kopā ar Shen Yun esmu to visai spēcīgi izjutusi.
Pirms dažiem gadiem, kad es vēl mācījos un vēlāk, kad tikko biju atsākusi savu karjeru Ķīnā, es galvenokārt koncentrējos uz to, kā uzlabot savu izpildījumu tehniski un labāk izteikt un interpretēt dziesmu, lai aizkustinātu klausītājus.
Taču pievienošanās Shen Yun man kā izpildītājmāksliniecei bija krass pagrieziena punkts. Šeit Shen Yun mēs praktizējam garīgās meditācijas mācību, sauktu par Faluņ Dafa, kurai arī ir senas saknes. Mēs to saucam par pašpilnveidošanās procesu. Un tā es šeit meditēju un strādāju, lai uzlabotu savu morālo stāju — tā ir daļa no mūsu ikdienā darāmā. Tad tam visam pievienojas turneja un vairāk nekā simts uzstāšanās visā pasaulē, un tā gadu no gada. Man tā ir nenovērtējama pieredze, kas man šķiet ārkārtīgi iepriecinoša.
Un šajā procesā man nācās dziļāk ielūkoties mākslā un izprast, kas ir šī patiesība, uz kuru tiecos ar mākslas palīdzību. Esmu ievērojusi, kas var šķist negaidīti, ka klausītājus vairāk saviļņo mans izpildījums, kad es dziedu ar klusumu apziņā un mierīgu sirdi. Es vairs necenšos mērķtiecīgi tā vai citādi emocionāli aizkustināt publiku. Bez cenšanās to panākt šīs lietas patiesībā notiek dabiski un iedarbojas daudz spēcīgāk. Manuprāt, šeit slēpjas lielākā atšķirība, un tas ir pateicoties pašpilnveidošanās procesam.
J.: Vai Jūs pirmo reizi saskārāties ar šo pilnveidošanās koncepciju, kad pievienojāties Shen Yun?
H.G.: Patiesībā nē. Tas bija vēl tālajā Ķīnā, kad es biju maza meitene. Tolaik mans vectētiņš un vecmāmiņa praktizēja Faluņgun (otrs Faluņ Dafa nosaukums). Jo īpaši manai vecmāmiņai agrāk bija visa veida veselības problēmas, un tikai pāris mēnešu laikā pēc tam, kad viņa bija sākusi praktizēt Faluņgun, viņas veselības stāvoklis pagriezās par 180 grādiem. Viņa bija dzīvespriecīga un vairs nebija nepieciešami nekādi medikamentu kalni, kurus agrāk viņai bija nācies lietot. Tas notika 90. gadu sākumā, un Faluņ Dafa Ķīnā kļuva arvien populārāks — varēja redzēt, kā daudzi cilvēki no rīta parkos to praktizē.
Pēc tam, 1999. gadā, komunistiskā partija aizliedza Faluņgun un sāka vajāt cilvēkus, kas ar to nodarbojas, un es nekādi nespēju saprast, kāpēc valdība tā rīkojas.
Un tā lūk, jau agrā bērnībā manī tika iesēta pilnveidošanās sēkla, es centos sekot prakses principiem “Īstenība, Labestība, Pacietība” un būt par labu cilvēku. Mana dzīve turpinājās, es pabeidzu studijas un sāku strādāt... Bet vairākus gadus vēlāk, kad pārcēlos uz ārzemēm un nonācu brīvā vidē — bez bailēm no vajāšanas, kas bija mums visapkārt — man bija viegli atgriezties pie tā, ko es patiešām vēlējos.
Es domāju, ka, runājot par tādiem jautājumiem kā dzīves jēga, katrs to izprot savādāk. Kādam tā varbūt ir mīlestība pret sevi, iespēja ar pilnu krūti baudīt dzīvi vai atstāt pēc sevis ieguldījumu vēsturē. Man tas nozīmē, un es domāju, ka daudzas garīgās mācības pagātnē arī uz to tā raudzījās, - piedzimt par cilvēku jau ir ļoti liela laime, un iespēja atrast garīgo ceļvedi un pilnveidoties ir vēl retāka iespēja. Ja jūs ticat reinkarnācijai, tas ir kaut kas tāds, kas varbūt notiek tikai reizi daudzos tūkstošos gadu. Un tāpēc, pilnveidojoties, es vēlos uzlabot savu morālo stāju, nostiprināt rakstura vājās puses, lai paceltos augstākā un skaistākā valstībā — lūk, ko man nozīmē dzīvot; tas ir tas, kādēļ esmu šajā pasaulē, tas, kas man šeit darāms.
Daudzās no manis izpildītajām dziesmām ir teksti, kuros tiek runāts par šo principu, dzīves jēgu un to, kas mums šeit darāms. Ja es pati nepilnveidotos, tad nespētu izteikt to, kas slēpjas šajos dziesmu tekstos.
J.: Tātad, kā šīs attiecības starp sevis pilnveidošanu un vokālo izpildījumu atspoguļojas jūsu priekšnesumā?
H.G.: Vienā ziņā tas ir tas, ko tikko minēju — agrāk es koncentrējos uz to, lai labi dziedātu un aizkustinātu publiku, bet patiesībā izpildījuma laikā manas domas maldījās citur. Pēc tam, kas sāku pilnveidoties un pirms uzstāšanās centos nomierināt apziņu, es ievēroju, ka manas domas vairs neklīst apkārt.
No otras puses, es uzskatu, ka skaņa un īpaši balss nes sevī zināmu enerģiju. Es domāju, ka man kā izpildītājai, kas pilnveidojas un cenšas sekot “Īstenības, Labestības un Pacietības” principiem, enerģija, kas rodas, dziedot ar sirdi, atšķiras no tās, kāda bija iepriekš. Tā ir labestīga un spēj tieši uzrunāt klausītāju.
J.: Cilvēki nereti raksturo jūsu balss skanējumu kā spēcīgu un emocionālu. Kā Jūs to panācāt?
H.G.: Cilvēkus bieži dzird pieminam dabas dotu dāvanu vai Dieva dotu talantu. Patiesībā ķīniešu valodā ir līdzīgs teiciens, mēs šo apdāvinātību saucam par tiaņ feņ, kas nozīmē “debesu dāvana”.
J.: Kas Jums nāk prātā, izpildot dziesmu?
H.G.: Kad es pirmo reizi lasu dziesmas vārdus, es nepūlos tos iegaumēt. Es sāku ar to, ka mēģinu saprast, ko dziesma cenšas pateikt. Kad esmu izdziedājusi rindkopas dažas reizes, es varu sākt izprast to dziļāko nozīmi. Pēc tam es turpinu meklēt, lai nodotu dziesmas vēstījumu pēc iespējas skaidrāk.
Ja mēģinājuma laikā mana sirds nav mierīga, es neko nespēju nodziedāt labi. Ja esmu nomākta, manas balss skaņa man šķiet patiešām neglīta. Ja es nespēju saņemt sevi rokās, nekas neizdodas.
Gatavojoties uzstāties, es cenšos atpūsties pirms kāpt uz skatuves. Es atbrīvojos no savām bažām, atmetu savus priekšstatus, atgādinu sev, kādēļ es dziedu, kāds ir mans mērķis. Es attīru savas domas no visa liekā. Kad esmu uz skatuves, neko daudz nedomāju.
J.: Vai jums ir kādas īpašas atmiņas no iepriekšējiem koncertiem ar Shen Yun?
H.G.: To ir tik daudz! Dažreiz, ja teātrī ir pietiekami gaišs, es no skatuves redzu, kā skatītāji priekšējās rindās slauka asaras. Esmu daudzreiz to vērojusi. Un katru reizi ir ārkārtīgi saviļņojoši redzēt, ka tas notiek tieši manu acu priekšā.
J.: Ar ko, pēc Jūsu domām, izceļas Shen Yun Symphony Orchestra?
H.G.: Viena no šī simfoniskā orķestra galvenajām vērtībām ir tas, ka pilna sastāva Rietumu simfoniskajā orķestrī ir iekļauti arī ķīniešu instrumenti. Tas piedod skanējumam gan varenību, gan neatkārtojamu etnisko raksturu. Tā ir ideāla kombinācija, lai uztvertu tradicionālās Ķīnas dvēseli. Turklāt es zinu, ka publikai patiešām patīk ķīniešu instrumenti… īpaši erhu, kas arī man ir ļoti mīļš.
Īpaša, bet mazāk manāma atšķirība ir tā, ko varētu saukt par garīgumu. Tas, ko šis orķestris pauž klausītājiem, ir unikāls. Es domāju, ka lielākā daļa skatītāju spēj saprast mūsu mūziku augstākā līmenī — viņi var just līdzi mūsu vēstījumam.
Tā ir mūzika par dzīves jēgu, ceļu uz debesīm, patiesību, izpratni un apgaismību. Mēs cenšamies par to dziedāt un uzstāties no tīras sirds, un tādējādi, vienalga, vai runa ir par klausītājiem vai mums, mūziķiem, — tas patiesi uzrunā jūsu garīgo pasauli.