Atmiņas palīdz mums atcerēties to, ko esam dzīvē iemācījušies. Reizēm tās nodrošina patvērumu, kur mēs varam atgriezties, lai atkal atsauktu atmiņā gaišus mirkļus. Citreiz tās mums atgādina, kā rīkoties nākotnē. Mūsu 12 izrāžu laikā Filadelfijā es aizdomājos par to, kā atmiņas var ietekmēt cilvēkus.

“Skaista izrāde,” skatītāji saka pēc atkārtotas priekškara pacelšanas. “Šī izrāde ir vienkārši apbrīnojama. Vislabākā. Paldies jums.”

Viņi to saka ar tādu sajūsmu, tādu prieku, ka mani pārpilda gandarījuma sajūta, zinot, ka priekšnesums viņiem radījis neaizmirstamas atmiņas.

Es parasti izturos nevērīgi pret savām atmiņām un neapzinos, cik ļoti man tās patiešām ir dārgas, līdz tās kļūst aktuālas. Ģimene, draugi un pat svešinieki, kurus satieku savā ceļā, man jautā: “Vai nav aizraujoši doties uz tik daudzām dažādām vietām, lai uzstātos?” Patiešām, ceļošana uz tik daudzām dažādām valstīm ir visai interesanta un piedzīvojumiem bagāta. Tomēr es gaidu nevis ceļošanu uz jaunām vietām, bet gan atmiņas, ko glabā dažas vietas.

Pirmajos četros gados [uzstājoties] ar Shen Yun mans viesizrāžu kolektīvs atgriezās Sietlā četrus gadus pēc kārtas. Ceturtajā gadā mēs bijām kļuvuši par labiem draugiem ar arodbiedrību; jo īpaši ar kādu tās dalībnieku – vīrieti, kurš ar velosipēdu vizinājās pa teātra pagrabu – viņš bija labi pazīstams ar mūsu kompāniju.

Kādu dienu viņš man iedeva divus iepakojumus ar Lay’s kečupa čipsiem. “Jūs, draugi, atstājāt tos šeit pagājušajā gadā, un man bija sajūta, ka jūs atgriezīsities,” viņš man sacīja, pasniedzot abas pakas. “Jūs atstājāt arī litru alvejas sulas, bet es baidījos, ka tā sabojāsies, tāpēc es to izdzēru. Atvainojiet.” Šī velosipēdista (kā mēs viņu saucam) mazā rīcība atstāja uz mani dziļu iespaidu.

Šajā gadā es pabiju gan pazīstamās, gan jaunās vietās Amerikā. Pagājušajā gadā mēs bijām Sanktpēterburgā, Floridā, tāpēc, ierodoties tur šogad atkal, pārņēma atmiņu plūdi. Kāda īpaši neveikla situācija bija saistīta ar neveiksmīgu joku, kuram, par laimi, liecinieki bija tikai divi mana orķestra dalībnieki – un zāles darbiniece, ššš!

Mēs ar draudzeni, beigušas ieturēt pusdienas, no vestibila devāmies atpakaļ uz mūsu ģērbtuvi. Izeja no zonas, kur mēs pusdienojām, bija norobežota ar virves barjeru, un bezrūpībā es nolēmu atstāt iespaidu uz savu draudzeni, pārlecot pāri virvei (kas atradās desmit centimetrus virs zemes). Tāpēc es palēcos un izstiepu rokas uz sāniem kā graciozs gulbis, kas gatavojas pacelties.

Bums!

Graciozais gulbis piezemējās uz sejas, aizraujot līdzi sev virves barjeru. Nesapratu, kas notika; varbūt es nepareizi novērtēju virves attālumu no zemes, vai varbūt vienkārši nepacēlu kāju pietiekami augstu. Lai kā arī tur būtu, draudzene aiz smiekliem locījās, bet otrs orķestra dalībnieks turēja pie mutes kafijas tasi, neveiksmīgi pūloties noslēpt savus smieklus. Sākumā pat nepamanīju, ka pretējā virzienā stāvēja zāles darbiniece, kura arī ļoti centās par mani nesmieties.

Es gribēju viņai pateikt: “Viss kārtībā, man patīk smīdināt cilvēkus. Lai jums jauka diena.” Bet es vienkārši devos prom, izmisīgi cenšoties saglabāt savu atlikušo pašcieņu.

Tāpēc, šogad atkal ejot caur šo vestibilu, es pie sevis pasmējos. Lai gan draudzene, ar kuru biju kopā pagājušajā gadā, tagad ir citā viesizrāžu kolektīvā, un gan virves barjera, gan zāles darbiniece nekur nebija manāmi, es kādu minūti nostāvēju tajā vietā un savās domās izdzīvoju šo smieklīgo notikumu.

Taču ne visas atmiņas ir patīkamas atmiņas. Dzīve būtu garlaicīga, ja mums nebūtu iespēju atšķirt rūgto no saldā. Šoreiz Fortloderdeilā (Florida) man tika ķirurģiski izņemts gudrības zobs (un skartais dzeroklis).

“Ja es šodien izraušu abus zobus, jūs šovakar nevarēsit uzstāties,” ķirurgs man sacīja.

“Nē, es varēšu,” es pārliecināti atbildēju.

Viņš iesmējās. “Nē. Jūs to nevarēsiet.”

Mjā, man nebija izvēles. Man tie bija jāizrauj pēc iespējas ātrāk, un es nevarēju palaist garām izrādi. Tā viņš man izrāva abus zobus – viņam bija jārokas manās smaganās, lai atrastu gudrību - bet es izspļāvu asinis un pārcietu nelielas galvassāpes vakara izrādes laikā.

Nākamās trīs dienas es ārstēju savu sāpošo žokli. Ja es kādreiz atgriezīšos šajā skaistajā, koka paneļu teātrī Fortloderdeilā, mans žoklis acumirklī atcerēsies grūtības, ar kurām es tur saskāros.

Bīverkrīkā (Kolorādo) mēs iepazinām pasaulē mazāko parteri. Buenosairesā (Argentīna) mēs skatījāmies televīzijā dumpi, kas notika tieši pie mūsu viesnīcas. Stokholmā (Zviedrija) mēs atradām vingrinājumu burtnīcu spēlei uz alta, kuru pirms vairākiem gadiem bija atstājis cits Shen Yun mūziķis. Sidnejā (Austrālija) mēs sniedzām savu pirmo priekšnesumu desmitos no rīta skolas bērnu grupai. Mehiko mēs uzstājāmies vairāk nekā 5000 skatītāju lielai auditorijai. Pusanā (Dienvidkoreja) mēs uzvarējām tiesas prāvu, kurā Ķīnas komunistiskā partija mēģināja atcelt mūsu izrādes tajā vietā; mūsu izrādes norisinājās veiksmīgi, neskatoties uz to, ka mums bija tikai sešas stundas (puse no laika), lai sagatavotos. Filadelfijā kāda skatītāja sajūsmā sita plaukstas, kad parādījās Buda, lai padzītu ļaundarus priekšnesumā Bērna izvēle. Redzot viņas prieku, es nevarēju nepasmaidīt.

Šie ir tikai daži atgadījumi, kas saistīti ar noteiktām vietām manās atmiņās. Un tāpat kā konkrēta vieta manī izsauc daudzas atmiņas, es arī ceru, ka mūsu skatītājiem visā pasaulē pēc izrādes noskatīšanās paliks priecīgas atmiņas. Galu galā tā ir daļa no mūsu misijas – atdzīvināt tradicionālo kultūru un dalīties tajā ar pasauli – un mēs ticam, ka tam var būt ilgstoša ietekme.

June 29, 2017