Ziemeļu un Dienvidu dinastijas

Dienvidu un Ziemeļu dinastijas (420.-589. g. p.m.ē.) bija lielu nemieru periods. Pār sadalīto Ķīnu kontroli ieguva dažādi ģenerāļi, un katrs no tiem valdīja vairākus gadu desmitus. Tomēr gala rezultātā viņi nespēja nodrošināt varas nodošanu saviem mantiniekiem un tādējādi tiem neizdevās izveidot ilgstošāku dinastiju vai apvienot Ķīnu. Vienlaikus, šis bija laikmets, kad Ķīnā aktīvi izplatījās budisms un budisma iedvesmotā māksla.

Pēc asiņainā Trejvalstu perioda Kara imperators atkal apvienoja Ķīnu aptuveni uz 265 gadiem, izveidojot Rietumu Dzjiņu dinastiju. Galu galā iekšējās nesaskaņas imperatora galmā padarīja Rietumu Dzjiņu neaizsargātu pret nomadu cilšu iebrukumu ziemeļos. Valdība pārcēlās uz Naņdzjinu un uz dienvidiem no Jandzi upes nodibināja Austrumu Dzjiņu dinastiju. 420. gadā karavadonis Liu Jujs gāza no troņa imperatoru un nodibināja pirmo valsts vienību Dienvidu dinastiju sērijā. Nākamo 150 gadu laikā vara pār Ķīnas dienvidu reģioniem nepārtraukti mainīsies starp trīs ģimenēm.

Tikmēr reģionos uz ziemeļiem no Jandzi notiek haņiem nepiederošo ķīniešu sacelšanās, kā rezultātā izveidojās vismaz 16 mazas karaļvalstis. Mongoļu ciltis, kuras dēvēja par sjaņbejiem, pārņēma kontroli un izveidoja Ziemeļu Veju dinastiju, kas ilga apmēram gadsimtu. Pēc tās krišanas, īsajā laika posmā no 534. līdz 581. gadam, vara ziemeļos četras reizes pārgāja no vienām rokām otrās.

Lai gan daudzi vīri, kas pārņēma varu Dienvidu un Ziemeļu dinastiju laikā, bija no minoritāšu etniskajām grupām, viņi ātri asimilējās haņu kultūrā. Visspilgtākais šī procesa piemērs novērojams Ziemeļu Veju dinastijas imperatora Sjaoveņa valdīšanas laikā (467.-499.). Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Luojanu, vairāku agrāko Ķīnas dinastiju impērijas centru. No turienes viņš izdeva dažādus rīkojumus, kas prasīja sistemātisku ķīniešu kultūras elementu pārņemšanu.

Viņš izdeva ediktu, saskaņā ar kuru visiem sjaņbeju ļaudīm bija jāpieņem haņu uzvārdus, bet pats savu etnisko vārdu Tuoba, nomainīja uz Juaņiņs. Viņš pavēlēja saviem ļaudīm nēsāt haņu stila apģērbu un runāt haņu valodā, kā arī mudināja viņus noslēgt laulības ar haņu ģimenēm, kurām pieder zeme. Valsts lietās imperators Sjaoveņs iepazinās ar dienvidu Haņu vadīto dinastiju likumiem, lai pārskatītu Ziemeļu Veju pārvaldību.

Ziemeļu un Dienvidu dinastiju periods ievērojami veicināja budisma attīstību. Juņgana grotas Šaņsji provincē – virkne brīnišķīgu alu, kurās ir vairāk nekā 51 000 budistu statuju – tika izveidotas un izkaltas Ziemeļu Veju valdīšanas laikā, un tiek uzskatītas par vienu no četrām dižajām Ķīnas alām. Statuju fiziskajās iezīmēs un izpildījumā ir acīmredzama svešzemju ietekme, tostarp apaļas sejas, dziļas acis un izteikti deguni. Pēc imperatora Sjaoveņa veiktajiem asimilācijas pasākumiem vēlākajos laikmetos radītās statujas ieguva haņiem raksturīgās fiziskās īpašības un apģērbu.

6. gadsimta sākumā indiešu mūks Bodhidharma bija devies uz Ķīnu, un tur viņu uzņēma imperators Lians Vudi, kurš bija liels budisma cienītājs. Viņu īsā tikšanās izrādījās nesekmīga, un Bodhidharma paveica savu leģendāro varenās Jandzi upes šķērsošanu, stāvot tikai uz viena niedres stiebra. Pēc ierašanās Sunu kalnā, kas atradās netālu no tagad slavenā Šaoliņas tempļa, Bodhidharma iegāja alā un deviņus gadus transā meditēja. Sasniedzis apskaidrību, Bodhidharma nodibināja dzenbudisma skolu. Dzenbudisms pakāpeniski arī atstāja būtisku ietekmi uz konfūcisma teorijām un Āzijas reliģiju kopumā.

Kamēr mūki meditēja, turpinājās cīņa par tiaņ sja jeb tiesībām “apvienot visu zem Debesīm”. 581. gadā Suju imperators Veņs sakāva Ziemeļu Džou imperatoru Dzjinu un nodibināja Suju dinastiju. Pēc tam Suju karaspēki turpināja virzīties uz dienvidiem, iekarojot dienvidu reģionus un pēc 300 sadrumstalotības un karošanas gadiem, atkal apvienoja Ķīnu. Dažas desmitgades vēlāk sākās Tanu dinastija, kas aizsāka vienu no stabilākajiem un lieliskākajiem Ķīnas vēstures laikmetiem.