Haņu dinastija

Haņu dinastija (206. – 220. g. p.m.ē.) bieži tiek uzskatīta par Ķīnas pirmo zelta laikmetu. Šis periods veicināja konfūciešu filosofijas, kā arī budistu un daoistu garīgo prakšu attīstību. Daudzi tās imperatori, lai uzturētu mieru un labklājību valdīja, sekojot senajiem Dzeltenā imperatora un Laodzi garīgajiem ideāliem. Spējīgi imperatora galma zinātnieki, kompetenti ģenerāļi stimulēja impēriju sniedzot jaunas idejas, izglītības iespējas un teritoriālo paplašināšanos.

Haņu mantojums

Haņu dinastija aizsākās 206. gadā p.m.ē. kad zemnieku izcelsmes militārais vadītājs Liu Bans un viņa ģenerāļi gāza līdzšinējo Cjiņu dinastiju. Liu Bans nodibināja galvaspilsētu Čanaņā, kas vēlāk kļuva par vienu no tā laika lielākajām pilsētām pasaulē, un kalpoja par Ķīnas galvaspilsētu vairākām turpmākajām dinastijām.

Karaliskais galms atbalstīja konfūcismu un tā cieņas, dēla godbijības, cilvēcības un taisnīguma ideālus kā pamatu pareizas uzvedības izvērtēšanai. Konfūcisma zinātnieki nodibināja Imperiālo universitāti — iestādi, kuras mērķis ir pulcēt Ķīnas gaišākos prātus un apmācīt jaunu inteliģentu un tikumīgu ierēdņu paaudzi.

Šajā periodā Ķīnas teritorija gandrīz dubultojās. Haņu dinastija sakāva naidīgās ciltis ziemeļos un parakstīja līgumus ar klaniem rietumos. Tas padarīja ceļošanu drošāku, kas savukārt rosināja turpmāko Zīda ceļa rašanos, kas savienoja Ķīnu ar tālo Romas impēriju, veicinot ekonomisko un kultūras apmaiņu.

Haņu dinastijas mantojums joprojām ir jūtams arī mūsdienās. Lielākā etniskā grupa Ķīnā tiek saukta par “Ķīnas haņiem”. Tradicionālo apģērbu sauc par “haņu apģērbu”. Rakstīšanas sistēmu sauc par “haņu hieroglifiem”. Un ķīniešu valoda tiek saukta par “haņu valodu” (漢語 vai hàn yǔ). Pat varoni sauc par hǎo hàn (好漢), kas nozīmē “labs haņs”.

Izcilais Haņs

Haņu dinastija lepojās arī ar Ķīnas leģendārākajiem ģenerāļiem Starp tiem ir izcilais un tolerantais Haņs Sjiņs (ķīniešu hieroglifs vārdam “Haņ” viņa vārdā atšķiras no Haņu dinastijas “Haņ”, bet tas tomēr ir labs veids, kā atcerēties, no kuras dinastijas viņš bija), kā arī “Lidojošais ģenerālis” Li Guans, kurš varēja iešaut bultu dziļi akmenī.

Citas ievērojamas šī laikmeta personības bija slavenais ķīniešu vēsturnieks un grāmatas “Dižā vēsturnieka Sima Cjaņa” autors, esejists un dzejnieks Sima Sjangru, diplomāti Džans Cjaņs un Su Vu, ekonomists Sans Hunjans un, ievērojams, neaizmirstamais, galma āksts Dunfans Šuo.

Vēlākā Haņu ēra

Mūsu ēras 9. gadā Haņu dinastija pēkšņi beidzās, kad imperatores brāļadēls (Vans Mans) uzurpēja troni. Viņš palika pie varas 14 gadus, līdz viens no imperatora pēcnācējiem Liu Sju, gāza viņu no troņa un atjaunoja Haņu dinastiju. Atjaunotā impērija kļuva pazīstama kā Austrumu Haņi (25.–220. g. p.m.ē.), savukārt iepriekšējo parasti dēvē par Rietumu Haņiem.

Tāpat kā visām dinastijām, arī Haņiem bija savs kāpums, virsotne un kritums. Galu galā galma intrigas un lielas sacelšanās noveda pie tās sabrukuma. 189. gadā karavadonis Duns Džuo ieveda karaspēku galvaspilsētā un izraisīja kauju. Vēlāk Cao Cao apvienoja reģionus uz ziemeļiem no Jandzi upes, Suņ Cjuaņs izveidoja savu režīmu dienvidos, un Liu Bei okupēja reģionus rietumos. Tādējādi Ķīna iegāja jaunā periodā — trīspusējā spēku līdzsvarā, kas labi aprakstīts episkajā Trejvalstu vēstures atstāstījumā.