Cjinu dinastija

Cjinu dinastija (1644.–1911.), ko dibināja mandžūri, bija pēdējā tradicionālā dinastija Ķīnā. Tās valdīšanas pēdējās desmitgadēs bija vērojamas militāras sakāves, iekšējie konflikti un ekonomiskās krīzes. Tomēr Cjinu dinastijas kulminācijas laikā tās imperatori panāca ievērojamu teritoriālo paplašināšanos un sasniegumus mākslā un literatūrā, tostarp publicēja grāmatu Sapnis sarkanajā tornī, kas ir ceturtais no slavenākajiem Ķīnas klasiskajiem romāniem.

Cjinu dinastijas dibinātājs imperators Nurhači bija dzjurčeņu pēctecis no tautas, kura uzvarēja Ziemeļu Sunu dinastiju. 1616. gadā viņš sevi pasludināja par Ķīnas ziemeļaustrumu jaunās impērijas hanu, un 1636. gadā viņa dēls kļuva par viņa pēcteci un pārdēvēja to par Cjinu dinastiju. Bet visu šo laiku Minu dinastija valdīja Ķīnas centrālajā daļā, un Mandžūrijas Cjinu impērija tika turēta nomalē, norobežota uz ziemeļiem no Lielā mūra.

Taču 1644. gadā ķīniešu nemiernieku haņu līderis vārdā Li Zičens gāza Minu dinastiju un pārņēma Pekinu. Vēlāk tajā pašā gadā Minu dinastijas amatpersona, kas bija atbildīga par “Kalnu jūras pārejas” apsardzi — Lielā mūra vistālāko austrumu pāreju, kura gadsimtiem ilgi aizsargāja Ķīnu no ziemeļu cilšu iebrukumiem, — apkaunojošā veidā atvēra to, ielaida mandžūru armiju un pievienojās tai uzbrukumā Li nemiernieku spēkiem. Ar viņa palīdzību mandžūri ieņēma galvaspilsētu un nodibināja Cjinu varu pār Ķīnu.

1661. gadā Cjinu imperators pēkšņi nomira, un viņa dēls Kansji, tikai astoņus gadus vecs, mantoja troni. Neskatoties uz savu jaunību, Kansji kļuva par vienu no ievērojamākajiem Ķīnas imperatoriem un ar ilgāko valdīšanas laiku - viņš valdīja 61 gadu.

Kansji ievadīja “Lielo Cjinu ēru”, zelta laikmetu, kas ilga vairāk nekā gadsimtu. Viņš bija slavens gan ar savām militārajām prasmēm, gan ar savu aizraušanos ar literatūru, filozofiju un zinātni. Viņš jau no mazotnes nodarbojās ar kaujas mākslām un bija lielisks jāšanas sporta un loka šaušanas eksperts. Viņa prasme un precizitāte bieži tika demonstrēta izbraucienos pa imperatora medību laukiem.

Viņa izcilais stratēģa talants drīz kļuva acīmredzams. 16 gadu vecumā viņš atcēla no amata savu varaskāro reģentu un ieslodzīja to cietumā. 20 gadu vecumā viņš sāka apspiest nemierniekus, kas bija sacēlušies pret Cjinu varu. Nākamajās desmitgadēs Kansji iekaroja Taivānu, personīgi vadīja trīs ekspedīcijas, lai apspiestu mongoļu nemierniekus, un aizstāvēja impērijas ziemeļu teritorijas pret cariskās Krievijas iebrukumiem. Tāpat viņš iecēla arī galveno ministru Tibetas galvaspilsētā Lhasā.

Un tomēr viņam bija arī zinātniska rakstura nosliece un dziļa interese par Rietumu kultūru. Viņš nodrošināja īpašu attieksmi pret literātiem un uzsāka Kansji vārdnīcas izdošanu, kas turpmākajos gadsimtos kļuva par standarta vārdnīcu. Kad ārvalstu misionāri atceļoja uz Ķīnu, viņš izmantoja iespēju studēt plašu ar Rietumu kultūru un zinātni saistītu priekšmetu klāstu, tostarp algebru, ģeometriju, astronomiju un Rietumu medicīnu. Tajā pašā laikā viņš bija saistīts arī ar tādām tradicionālajām ķīniešu domāšanas skolām kā konfūcisms un daoisms.

Viņa dēls Jundžens nomainīja viņu tronī, un viņam sekoja lielais imperators Cjaņluns. Tāpat kā Kansji, Cjaņluns jau pusaudža gados bija izcils kaujas mākslu meistars. Vēlāk viņš veica vairākas veiksmīgas militārās operācijas, kas pazīstamas kā “Desmit lielās kampaņas”, kurās viņš iekaroja uiguru, mongoļu un vjetnamiešu kontrolētās teritorijas, tādējādi vēl vairāk paplašinot impēriju.

Cjaņluns bija dzejas un literatūras cienītājs viņš sacerēja aptuveni 40 000 dzejoļu. Viņa valdīšanas laikā tika sastādīta antoloģija Visas grāmatas četrās krātuvēs kā mēģinājums pārspēt Minu dinastijas Junle enciklopēdiju. Tā ir liela visaptveroša literāro darbu kolekcija, kas ietver sevī aptuveni 2000 gadu ilgu periodu, sākot no laika pirms Cjiņu ēras līdz Cjinu dinastijai, iekļaujot gandrīz visas pētniecības jomas. Darbs prasīja deviņus gadus, un kopā tajā ir apmēram 2 300 000 lappušu.

Pēc aptuveni divus gadsimtus ilgas valdīšanas, 19. gadsimta vidū, sākās Cjinu dinastijas noriets. Zaudētās cīņas Opija kara laikā, kas sākās 1840. gadā, novājināja impēriju. Taipinu sacelšanās (1850.–1864.) vēl vairāk iedragāja tās spēku un pārliecību. Pirmais Ķīnas - Japānas karš (1894.-1895.) atstāja aiz sevis izpostītu ekonomiku, zaudētas teritorijas un kara kompensācijas. Visbeidzot, 1911. gadā Suņs Jatseņs vadīja sacelšanos, kas gāza Cjinu dinastiju, izbeidzot tūkstošiem gadu ilgušo impērijas varu.