Patiesā skaistuma meklējumos

Kā Shen Yun Performing Arts dejotāja, es domāju, ka man būtu labi gūt dziļāku ieskatu tradicionālajā ķīniešu kultūras estētikā. Tagad man šķiet, ka es spēju labāk novērtēt patieso skaistumu.

Pat ja mēs vairs nevaram redzēt šīs dejas un dzirdēt šīs dziesmas, mēs joprojām varam nojaust seno cilvēku lielo cieņu pret dabu un dievišķo, izmantojot rakstus, kas glabājušies tūkstošiem gadu. Ir pat tādi mākslas darbi, kas mums ir novēlēti pilnībā.

Nomaļās alās joprojām var atrast daudzas gleznas un gravējumus, kas attēlo Budas, Debesu fejas un citus dievus. Slavenākās ir Tūkstoš Budu alas Ķīnas ziemeļrietumos netālu no Duņhuanas, un milzu Buda Lešaņā, Sičuaņas provincē. Šie seno laiku majestātiskie apskates objekti ir brīnums, kas neskarts saglabājies līdz mūsdienām.

Runājot filozofijas kategorijās

Gan daoistu, gan konfūciešu domās vienkāršība ir skaista un pacilājoša.

“Tukšums, nekustība, rāmums, bezgaršīgums, miers, klusums un bezdarbība sakņojas visās lietās,” raksta meistars Džuans grāmatā Ceļš uz Debesīm apmēram 300. gadā p.m.ē. “Cilvēks caur savu nekustību sasniedz viedumu.”

Pēc Konfūcija domām ir jāsāk ar labu morālo pamatu un iekšējo skaistumu, pirms meklēt meklēt ārējo skaistumu un citus rotājumus. Es domāju, ka tiekšanās pēc vienkāršības patiesībā nozīmē tiekšanos pēc autentiskuma, jo tīrā vienkāršība ir pats pirmatnējākais esības stāvoklis – visīstākā lietu izpausme.

Konfūcijs reiz lūdza viesim izskaidrot viņa izpratni par “patieso”. Viesis atbildēja: “Cilvēks ir patiešām patiess, ja tam piemīt tīra sirsnība tās augstākajā pakāpē, bez šīs tīrās sirsnības nevar aizkustināt citus… Nesot šo patiesumu sevī, tā garīgi iedarbojas arī uz ārpusi, un tāpēc mēs to uzskatām par tik vērtīgu.”

Mūsdienās mums ir tik daudz lietu, kas iededz mūsos vēlmes un fantāzijas. Mūsu tīrajai un vienkāršajai iedzimtajai dabai ir tik viegli apglabāt un zaudēt saikni ar savu patieso būtību. Bet, ja māksla ir logs, caur kuru mākslinieks pauž savu iekšējo pasauli, kas ietekmē sabiedrību, vai tā nav taisnība, ka tikai tad, kad māksliniekam izdosies paaugstināt savu domu līmeni, viņš varēs radīt darbus, kas iedvesmos citus darīt to pašu?

Būt harmonijā

Man arī šķiet aizraujoši tradicionālie uzskati par harmoniju. Seno laiku cilvēku uzskati par harmoniju ietvēra doktrīnu par zelta vidusceļu – būt mērenam un izvairīties no galējībām.

Grāmatā Vidusceļa pastāvība Konfūcija mazdēls Dzisi raksta: “Līdzsvars ir galvenā sakne, no kuras izaug visas cilvēku darbības pasaulē, un šī harmonija ir universālais ceļš, pa kuru jāiet visiem cilvēkiem.”

Harmonija ietver pieejamības ideju – tā padara jebko pievilcīgu jebkuram cilvēkam neatkarīgi no viņa sabiedrības stāvokļa; neatkarīgi no viņu tautības vai kultūras.

Grāmatā Valstu runas, svarīgu runu krājumā, kas datēts pirms divarpus tūkstošiem gadu, ir sadaļa “Vu Dzjujs izskaidro skaistumu”. Tā piedāvā vienkāršu, bet precīzu harmonijas un skaistuma definīciju:

“Ja neatkarīgi no tā, kā jūs uz kaut ko skatāties, - no augšas vai apakšas, no iekšpuses vai ārpuses, detalizēti vai plaši, no tuvuma vai attāluma, - attiecības starp visiem elementiem ir saskaņotas un bez nesaskaņām, tas ir skaistums.”

Nav viegli izveidot kaut ko tik kvalitatīvu. Var izklausīties vienkārši tas, kā to izdarīt— runājot septītā gadsimta izcilā imperatora Tana Taidzuna vārdiem: “Būt harmonijā nozīmē būt patiesam un taisnīgam.” Tātad, lai māksliniece sasniegtu harmonijas stāvokli, viņai jābūt tikumīgai, taisnīgai un ar ļoti plašu skatījumu uz dzīvi. Šī procesa pilnveidošana var prasīt visu mūžu veltīt pašaizliedzīgām mācībām, pašanalīzei un sevis apzināšanai.