Nepārtraukti atklājot – Islandes piedzīvojums

Tā nebija fotogrāfija, grāmata vai filma, kas vilināja mani apmeklēt Islandi. Tas bija vienkāršs trauciņš ar skyr – tradicionālo islandiešu jogurtu.

Man patīk ceļot, - jo vairāk ceļoju, jo vairāk uzzinu par sevi, un kļūstu stiprāka. Kad es teicu saviem draugiem, ka vēlos doties brīvdienās uz Islandi, viņi izturējās pret to skeptiski un uzskatīja, ka esmu dīvaina, ja vēlos apmeklēt ledus zemi. Tā ir pirmā kļūda, kuru jebkurš var pieļaut attiecībā uz Islandi. Pretēji tās nosaukumam, salu valsts ir bagāta ar kristālziliem ezeriem, augstiem kalniem un majestātiskiem ūdenskritumiem. Un pēc mana pirmā “skyr” kumosa es zināju, ka Islande ir iekarojusi manu sirdi.

Kā Shen Yun dalībniece es saņemu lielisku iespēju ceļot pa visu pasauli. Astoņos darba gados šajā kolektīvā Shen Yun ir aizvedis mani uz pieciem kontinentiem, vairāk nekā 15 valstīm un vairāk nekā 100 pilsētām. Taču es nekad nenogurstu no ceļošanas, un vienmēr apņemos pārtraukumā pēc katras sezonas tūres īstenot vēl kādu ceļojumu patstāvīgi.

Šogad mēs ar mammu devāmies uz Islandi bez ekskursiju grupas un bez plānota maršruta. Mūs vadīja mana vēlme pēc atklājumiem, un mēs bijām apbruņojušās tikai ar Lonely Planet ceļvedi, GPS un autoceļu karti.

Pārsteigumi: laikapstākļi, ceļi, pārgājieni

Pirms mūsu lidojuma es izpētīju savu ceļvedi, no pirmās līdz pēdējai lapai, lai iegūtu noderīgu informāciju. Taču, ierodoties tur, sapratu, ka manis iegūtās zināšanas neaptver visu valsti. Neapšaubāmi. Viena no pirmajām lietām, ko uzzināju pēc izkāpšanas no lidmašīnas, bija tā, ka Islandi pārvalda Māte daba. Es nebiju gatava laikapstākļiem, kas mainās ik pēc 10 - 15 minūtēm. Vienu brīdi var līt tā, it kā nebūtu gala, tad pēkšņi kļūst saulains un silts, un tieši tad, kad tu lētticīgi atpogā jaku, atbrāžas ziemeļu vējš, kas izsaldē tevi līdz kauliem. Iegūtā mācība: dzīvē ir daudzas lietas, kuras mēs nevaram kontrolēt, un mums jābūt elastīgiem un pacietīgiem.

Paturot prātā šo moto, mēs devāmies apskatīt valsti. Kādu dienu izbraukuma laikā mēs ar mammu nolēmām doties kalnā pa grants ceļu. Gan mūsu karte, gan GPS norādīja, ka tas ir īss ceļš, un savā pārliecībā, es mudināju mammu turpināt braukt pa bīstami līkumoto ceļu. Manas bažas pieauga, kad ceļš kļuva stāvāks un grūtāk pārvarams. Es jutu, ka blakus esošā vadītāja sēdeklī pieaug spriedze, un sāku baidīties, ka manai mammai, pārāk spēcīgi satverot stūri, pirkstos var parādīties artrīts.

Mēs tā arī netikām līdz otram galam.

Nē, mēs nenokritām no 800 metru augstuma. Mēs bijām jau gandrīz virsotnē, kad mūs apturēja 700 000 gadu vecs stratovulkāns – Snæfellsjökull. Šajā brīdī mēs ieraudzījām visapkārt izvietotas sarkanas un dzeltenas zīmes “Bīstami! Strupceļš!”. Mamma uzmeta man skatienu, un es sarāvos savā sēdeklī, atzīstot sakāvi. “Hehe... Šķiet, ka mums jāgriežas atpakaļ?”

Vēlāk es uzzināju, ka mūsu izvēlētais ziemeļu maršruts (maršruts F570 – tiem, kas nevēlas doties mūsu pēdās) ir ļoti grambains ceļš, salīdzinot ar parasto maršrutu dienvidu pusē, pa kuru brauc ekskursiju grupas un citi saprātīgi cilvēki. Bez tam, ceļš joprojām bija slēgts uz sezonu, jo vēl nebija izkusuši ledāji. Mēs to atklājām pārāk vēlu, tādēļ pirms plānojat ceļojumu, pārbaudiet Islandes ceļu informācijas vietni (//www.road.is/), lai pārliecinātos, ka jūsu maršruti ir atvērti.

Citā reizē mēs bijām spiesti griezties atpakaļ, jo upe bija pārpludinājusi priekšā esošā grants ceļa posmu. Upe nebija apzīmēta GPS. Tā, iespējams, bija nesen radusies no netāli kūstošā ledāja. Neredzot iespēju virzīties tālāk uz priekšu, nolēmām mainīt maršrutu. Un dažu minūšu laikā mēs nonācām pie satriecoša ūdenskrituma. Tur bija pat neliela dzega, pa kuru varēja nokāpt lejā, ja bija vēlme piekļūt ūdenim pavisam tuvu. Stāvot uz dzegas, es sapratu, ka, lai gan mēs saskārāmies ar šķietami nepatīkamiem apgrūtinājumiem, mēs tiem pielāgojāmies un tikām atlīdzinātas ar pārsteidzošu ainu. Ja es piemērotu šo atgadījumu savā ikdienas dzīvē, tas būtu tā, it kā es paliktu pozitīvā noskaņojumā un, saskaroties ar problēmām, pieņemtu tās, un nonāktu pie negaidītiem rezultātiem.

Tālāk mēs vēlējāmies apmeklēt Islandes otro augstāko ūdenskritumu – Glymur. Uzminiet, vai mūs gaidīja vēl kāds pārsteigums? Pēc stundu gara pārgājiena apstājāmies, lai papļāpātu ar kādu gados vecu kungu. Viņš mums paziņoja šādu satraucošu ziņu: lai redzētu Glymur, mums ir jāšķērso biedējoša upe. Kad nonācām pie minētās upes, šī izaicinājuma vidū jau bija cilvēki. Mēs ar satraukumu un apbrīnu vērojām, kā viņi turējās pie atbalsta stieples, lai pārietu uz otru pusi.

Mēs būtu to pamēģinājušas, taču mums nebija tāda aprīkojuma kā viņiem. Tāpēc es atlaidu savu vēlmi pēc Glymur, un sāku garo gājienu atpakaļ uz mašīnu, mierinot sevi ar faktu, ka, lai gan mēs nevarējām redzēt varenos ūdenskritumus, mēs tomēr varējām izbaudīt pacilājošu pārgājienu pa Islandes maģiskajiem kalniem. Un cik daudz cilvēku pasaulē ir piedzīvojuši šādu baudu? Bet, ja man kādreiz atkal sanāks atceļot uz Islandi, es ar savu aprīkojumu noteikti sasniegšu Glymur.

Neraugoties uz iepriekšējām neveiksmēm, mums izdevās tikt līdz īsta vulkāna virsotnei. Stāvot Grábrok virsotnē un skatoties uz kalnaino ainavu, es jutos neticami maza, un daudzas dzīves grūtības pēkšņi vairs nešķita tik problemātiskas. Shen Yun kolektīvā mums ir iecienīts teiciens, kas cēlies no tradicionālā ķīniešu sakāmvārda: “Sastopoties ar pretrunām, pasper soli atpakaļ, un pavērsies bezgalīgas debesis un plašas jūras (退一步海闊天空).” Tas tiešām tā ir. Un tur, šajā majestātiskajā virsotnē, es mēģināju saglabāt elpu aizraujošo skatu savā atmiņā uz visiem laikiem, lai atgādinātu sev par šo parunu.

Ziemeļnieciskās priekšrocības

Tā kā manai mammai patīk karstie avoti, mēs tos meklējām visa ceļojuma laikā. Islande ir pazīstama ar saviem mazajiem baseiniņiem, kas pildīti ar maigajiem ģeotermāli karstajiem ūdeņiem. Patiesībā tie tiek saukti par “karstajiem katliem”. Deviņu dienu ceļojuma laikā mums izdevās atrast sešus dažādus karstos katlus, kuros varējām pakarsēties. Mēs izbaudījām apsildāmus olimpiskā izmēra baseinus peldēšanas centros, dabiskus avotus, kas veidojušies 19.gs., un arī greznus tūristus piesaistošus baseinus.

Visvairāk mums patika Laugarvatn Fontana ģeotermālās vannas. Tajās ir trīs ģeotermālās tvaika telpas, trīs dažādu temperatūru karstie katli un somu stila sausā sauna. Tās atrodas arī blakus ezeram, tāpēc uzreiz pēc tvaika pirts var iegremdēties aukstajos ūdeņos. Tiek apgalvots, ka tas atbrīvo no stresa un uzlabo asinsriti.

Visiem šiem piedzīvojumiem, protams, bija nepieciešama laba degvielas uzpilde. Ceļojumu laikā mēs nogaršojām daudz un dažāda veida jūras veltes. Es neesmu liela jūras velšu cienītāja, taču Islandes daudzveidība ņēma pār mani virsroku. Man bija arī iespēja nogaršot pylsa jeb Islandes hotdogu, kas tiek gatavots no Islandes laukos bioloģiski audzēta jēra gaļas.

Tomēr es atvainojos visiem pašapzinīgajiem gardēžiem; es neizmēģināju tuklīti, vali, bēdīgi slaveno hákarl (pūdēta haizivs gaļa) ​​vai svið (ceptas aitas galvaskauss). Tomēr jūsu zināšanai, es dzirdēju, ka valis un tuklītis neesot nemaz slikti. Taču piesargieties no hákarl, kāds recenzents to raksturoja kā nāvējošu.

Brīnišķīgie klejojumi

Kad es ceļoju ar Shen Yun, mūsu pārpildītā grafika dēļ nav iespējams apskatīt ievērojamus objektus pēc sirds patikas, taču tas, ko es piedzīvoju, ir daudz vērtīgāks par visu, ko es jebkad būtu redzējusi pati; mēs uzstājamies izcilās vietās, satiekamies un strādājam ar cilvēkiem no visas pasaules, kā arī piedzīvojam tik daudz brīnišķīgu lietu. Es iegūstu vērtīgas prasmes, turklāt atklāju, uz ko esmu spējīga un kā varu kļūt par apņēmīgāku cilvēku. Turnejas ar Shen Yun ir palielinājušas manu toleranci un paplašinājušas manu skatījumu uz dzīvi. Ja es būtu devusies ceļojumā uz Islandi dažus gadus agrāk, esmu pārliecināta, ka grūtības, ar kurām mēs saskārāmies, nebūtu risinājušas līdzīgi kā tagad.

Mana pieredze Islandē ietekmēja mani īpašā veidā. Brīnišķīgā daba un netraucēta atmosfēra, kā arī neizsakāmi iespaidi spēj darīt ar cilvēku maģiskas lietas. Taču, sākoties jaunajai izrāžu sezonai, es saprotu, ka man nav jāatrodas kalna virsotnē vai jāskatās uz okeānu, lai justos iedvesmota. Ikreiz, kad paceļas priekškars un gongs ir noskanējis (man), mani pārņem līdzīga, taču vēl jēgpilnāka sajūta. Mēs ceļojam pa visu pasauli, lai sniegtu skatītājiem drosmes un cerības vēstījumus. Taču visas turnejas un pat katras izrādes laikā es atklāju, ka pastāvīgi ik uz soļa atrodu jaunu iedvesmu.

Katra jauna sezona liek man uztraukties un ar nepacietību gaidīt pārsteigumus, mācības un veltes, ko tā nesīs. Un es zinu, ka arī skatītāji mūsu izrādē atradīs šīs skaistās lietas.