Kad zvaigznes ir labvēlīgas

Es jums pastāstīšu, kā es šogad turnejā nosvinēju savu dzimšanas dienu.

Pēc dubultizrādes, kā arī uzkraušanās Toronto un robežas šķērsošanas pusnaktī, par ko paziņoja nepārtraukta ZZZs skaņa, kas uz šosejas krita uz nerviem vēl vairāk, nekā guļot gultā, Shen Yun World Company manā dzimtajā pilsētā Bostonā stāvēja priekšā galvu reibinoša uzstādīšanās, divkāršās dubulizrādes un novākšanas darbu pilna nedēļas nogale.

Pēc 48 stundām, ielikusi priekšnesumā pēdējās atlikušās enerģijas kripatiņas, es iegrimu autobusa sēdeklī pilnīgi iztukšota un līdz izmisumam izsalkusi, tomēr dvēseli pildīja visbrīnišķīgākā gandarījuma sajūta.

Bijām uzstājušies četrās pilnībā izpārdotās izrādēs. Skatītāju auditorija bija lieliska. Es tikos ar ģimeni un daudziem seniem draugiem. Bet vislielāko gandarījumu man sagādāja kas cits. Kad svētdienas vakara izrādes beigās es pamāju sveikas publikai pirms priekškars nolaidās pēdējo reizi, mani pārsteidza tas, ka, lai gan dzīve mani ir izvadājusi pa visu pasauli (tad atpakaļ, apkārt un atkal apkārt), es sajutu ko tādu — kādu diženāku spēku, kādu grandiozu plānu, daudz augstāku par to, kas mani ik dienu bija vadījis ceļā.

Šis ir stāsts par bērnības atmiņām, par to, kā būt atbildīgam savas ticības priekšā un sekot liktenīgajam aicinājumam.

Mana Bostona
Lai gan saspringtā nedēļas nogale noteica, ka viss, ko redzējām no manas dzimtās pilsētas, bija nakts tumsā pusaizmigušu skatienu vērotais pa autobusa logu, mana sirds joprojām saviļņota sažņaudzās pie katras ielas vai ēkas, kas atsauca atmiņā bērnību.

Vana teātris, kurā notika mūsu uzstāšanās, bija pastaigas attālumā no viena no maniem iecienītākajiem pagātnes rēgiem — Boston Common. Bērnībā es daudzas svētdienas pēcpusdienas pavadīju Amerikas visvecākajā, lielajā sabiedriskajā parkā pilsētas centrā. Man patika mest līkumu no šūpolēm līdz bērnu baseinam un tālāk uz staļļiem, kur barojās reindžeru zirgi (izklaide acīm, bet ne degunam).

Ik decembri parks kļūst par ideālu brīvdienu atpūtas vietu. Bērnu baseins ir pārvērties slidotavā, un neskaitāmi entuziasti uz slidām tajā met plašus lokus. Koki, jumti, automašīnas un viss, kur vien acis rāda, ir klāts ar biezu sniega kārtu. “Zvaniņš skan” dziesmas skaņas, atskanējušas pat nevar saprast no kurienes, stāsta par uzticamo mūžseno pulksteni tornī. Gaisā virmo vilinošs medū grauzdētu riekstu aromāts, kas liek pat īgnajam skopulim Ebenezeram Skrūdžam atplaukt smaidā. Patiešām burvīga vieta.

Kad mācījos pamatskolā, mēs katru nedēļu kopā ar mammu devāmies turp grabošajā tramvajā, bet ne iepriekšminēto iemeslu dēļ.

Parkā
Tāpat kā desmitiem miljonu cilvēku vairāk nekā 70 valstīs visā pasaulē arī mana ģimene praktizē Faluņ Dafa: senu meditatīvu praksi, kas labvēlīgi ietekmē apziņu un ķermeni. Kad es vēl biju maza, mēs devāmies praktizēt Dafa uz parku, tur arī meditējām (šī aktivitāte Ķīnā ir tikpat izplatīta kā rīta kross vai pikniks štatos). Es vienmēr sev atgādināju, ka man jābūt labai meitenei, ka jācenšas sekot principiem Īstenība, Labestība un Pacietība gan skolā, gan mājās.

Tad kādu vasaru viss pēkšņi mainījās.

1999. gada jūlijā Ķīnas komunistiskais režīms uzsāka nežēlīgu un patvaļīgu Faluņ Dafa vajāšanu. No otras pasaules malas pienāca ziņas par Dafa grāmatu dedzināšanu; visā partijas kontrolētajā centrālajā televīzijā tika pārraidīta ĶKP propaganda; sākās safabricēti tiesas procesi, nelikumīgi reidi, aresti un sodi, nevainīgi cilvēki tika spīdzināti līdz nāvei.

Faluņ Dafa praktizētāji Ķīnā uz netaisnību atbildēja, pielietojot miermīlīgus līdzekļus, taču sagaidīja vien visnežēlīgāko izturēšanos. Ziņas no Ķīnas mūs šokēja. Un tūlīt aizsākās globāla pretošanās kustība. Tie, kas dzīvo valstīs, kurās tiek ievērotas cilvēktiesības un ticības brīvība, centās par notiekošo informēt sabiedrību. No tā laika mēs parkā ne tikai meditējām, mēs stāstījām cilvēkiem par nežēlīgo vajāšanu, atmaskojām ĶKP noziegumus.

Kad dzīvojat Leiputrijā ar piena upēm šokolādes krastos, ir grūti iedomāties, cik briesmīga var būt apspiešana, ar ko miljoniem cilvēku saskaras Ķīnā. Taču tā ir asinis stindzinoša patiesība. Tāpēc tīņu vecumā mana dzīve pēkšņi bija ieguvusi jēgu. Kopš tā laika nepārtraukti tika rīkotas parādes, miermīlīgi mītiņi un piketi sveču gaismā, kuros piedalīties, tika iesniegtas petīcijas, ko parakstīt, tāpat bija cilvēki, kurus uzrunāt. Boston Common, tāpat kā daudzi citi parki visā pasaulē, kļuva par nenovērtējamu platformu šīs informācijas izplatīšanai. Apzinīgiem Faluņ Dafa praktizētājiem un viņu bērniem tas nozīmēja daudz vairāk nekā saules apspīdētas pēcpusdienas un izklaides svaigā gaisā.

Es uzaugu divās paralēlās, atšķirīgās pasaulēs. Vienā no tām es uzzināju par notikumiem senatnē, algebru un antīkajiem romiešu dekrētiem. Otrajā, stāvot pie mammas sāniem, es uzzināju, ko nozīmē publiska uzstāšanās, cilvēktiesību aizstāvība un Apvienoto Nāciju Organizācija. Pirms pusgadsimta pasaule sašutumā izkliedza: “Nekad vairs!” Tomēr vēsture atkārtojas. Cilvēki Ķīnā savas ticības dēļ zaudē dzīvību un mājas. Mēs, ārzemēs dzīvojošies, uzņēmāmies misiju nest šo ziņu pasaulē un visiem spēkiem censties apturēt represijas. Dalība pasākumos mūs ar mammu aizveda uz Ņujorku, Hjūstonu, Vašingtonu, Ženēvu, Reikjaviku (Islande) un daudzām citām vietām. Arī citur pasaulē ir lieliski parki.

No parka uz skatuvi
Kad biju sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu, liktenis nolēma mani — tolaik kautrīgu bērnu rozā baletsvārkos — vest uz deju studiju un skatuvi.

Shen Yun Performing Arts ir cita pasaule: rampas gaismas apspīdēta, ar dzīvo orķestri, digitālo fonu un veselu garderobi princeses cienīgu tērpu. No tā brīža es piedzīvoju ko vairāk, nekā tikai brošūras, parādes vai pasākumi publiskos parkos. Zirgu mugurā mēs traucāmies pa Mongolijas līdzenumiem. Un mūsu ķermeņi šūpojās vienā taktī kā šūpoles. Kā Shen Yun kolektīva dalībniecei man nācās smagi trenēties, doties garās turnejās un dejot no visas sirds.

Pēc būtības, kāda starpība parks vai teātris, — nekas jau nav mainījies. Uz Shen Yun skatuves mēs ar mākslas starpniecību atgriežam dzīvē autentisku tradicionālo kultūru un īsteno Ķīnu no senatnes līdz mūsdienām. Tāpēc mans jaunais Boston Common ir visas pasaules skatuves, sākot no Londonas Kolizeja līdz Kapitolija teātrim Sidnejā.

Zvaigznes ir labvēlīgas
Cik lielas bija izredzes, ka no piecām Shen Yun kompānijām tieši manai kompānijai nāksies uzstāties Bostonā, dažu minūšu attālumā no Common, tieši manā dzimšanas dienā, svētdienas pēcpusdienā? Turklāt Vana teātrī (nekāda sakara ar Betiju Vanu, bet vienalga forši). Un izrādes noslēdzošajā daļā mana loma bija Faluņ Dafa praktizētāja, kas meditē parkā. Zvaigznēm vajadzēja būt labvēlīgām, lai to noorganizētu.

Iespējams, starp skatītājiem atradās cilvēki, ar kuriem es biju tikusies pirms desmit gadiem. Un, iespējams, tie, kurus es toreiz palaidu garām, beidzot tomēr ieradās šajā liktenīgajā nedēļas nogalē, ieradās, likteņa vadīti.