Līdzīgas ievērojamas personības 2/10: Laodzi un Sokrāts
Šajā rakstu sērijā mēs aplūkosim vēsturiski nozīmīgas personības no senās Ķīnas, kurām atrodami pārsteidzoši līdzinieki Rietumos.
Iedomājieties, cik labi Sokrāts un Laodzi (bieži rakstīts Lao-Tzu) saprastos, ja būtu tikušies? Valodas barjeras noliekot malā, par ko gan viņi varētu runāt?
Šie divi augsti godātie sirmgalvji bija apveltīti ar dziļu gudrību, tāpēc viņu vārdi bija daudznozīmīgi. Bet joka pēc mēs izvēlējāmies dažus no viņu labi zināmajiem izteicieniem, lai izveidotu iedomātu sarunu viņu starpā senās Ķīnas-Grieķijas tirgus laukumā.
Vērojot laicīgās pasaules kņadu, katrs no viņiem izsaka savas domas. Pievērsiet uzmanību, cik līdzīgs šķiet viņu viedoklis dažos jautājumos. Protams, kad pirms aptuveni 2500 gadiem izteicās Laodzi un Sokrāts, viņu dzīves apstākļi un apkārtējā sabiedrība bija atšķirīgi. Paturiet to prātā... un izbaudiet!
* * *
Redzot, kā cilvēki ar iepirkumu somām rokās pāriet no viena pārdevēja pie otra, Sokrāts atzīmē: “Bagāts tas, kam pietiek ar mazumiņu. Jo spēja gūt apmierinājumu ir dabas dota dāvana.”
Noglaužot savu garo balto bārdu un piekrītoši mājot ar galvu, Laodzi piebilst: “Bagāts tas, kas guvis apmierinājumu.”
Dzirdot, kā pārdevēji skaļi klaigā, slavējot savas preces, Sokrāts smaidot nosaka: “Klusums ir dziļi slēpta melodija tiem, kas par spīti troksnim spēj to sadzirdēt.”
“Klusumā Visums dod iespēju cilvēkam noenkuroties sevī,” - piekrīt Laodzi.
“Iepazīt sevi,” - piebilst Sokrāts.
“Pazīt citus - tā ir gudrības izpausme,” - atzīst Laodzi. “Apzināties sevi nozīmē būt apgaismotam.”
Garām ejošs aristokrāts, dzirdējis viņu sarunu, saprot, ka tie abi ir viedi vīri. Neskatoties uz savu priviliģēto stāvokli un bagātību, aristokrāts bieži vien slīgst skumjās. Viņš cenšas gūt kaut kripatiņu apmierinājuma, iegādājoties dārgus greznuma priekšmetus. Tomēr apmierinājums ilgst tikai īsu brīdi. Viņš tuvojas gudrajiem vīriem, lai lūgtu atklāt viņam patiesas laimes noslēpumu.
Nopūzdamies Laodzi viņam atbild: “Ja tava laime ir atkarīga no naudas daudzuma, tu nekad nebūsi apmierināts ar sevi.”
Sokrāts mierina dižciltīgo, skaidrodams: “Redzi, laimes noslēpums nav atrodams centienos gūt vairāk, bet gan apgūstot spēju priecāties par mazumiņu.”
Dižciltīgais vīrs, šīs vienkāršās atklāsmes satriekts, nu ir pilnībā mainījis savu skatījumu uz dzīvi. Viņš pateicas abiem un, dziļās pārdomās iegrimis, turpina savu ceļu...
* * *
Laodzi un Sokrāts, kas bieži tiek uzskatīti par attiecīgi Austrumu un Rietumu filozofiju tēviem, atklāja universālas patiesības. Un līdzības starp viņu mācībām ir pārsteidzošas, par tām ir vērts padomāt. Šķita, viņi pat līdzīgi atzinuši savu nezināšanu:
Laodzi: “Apzināties, ka kaut ko neizproti, ir tikums; neapzināties savu nezināšanu ir problēma.”
Sokrāts: “Vienīgā patiesā gudrība ir apzināties, ka neko nezini.”
Viņu izturēšanās bija pazemīga, un mēs tik daudz varam no viņiem mācīties. Šie senatnē dzīvojušie gudrie vīri vērsa skatu uz savu iekšējo būtību. Viņi pilnveidoja savu sirdi un, pārvarot bailes un vēlmes, ieguva paškontroles spēju.
Kā viņi to ir paskaidrojuši:
Laodzi: “Esi vientiesīgs, pieticīgs, neesi egoistisks, apmierinies ar mazumiņu vēlmju.”
Sokrāts: “Jo mazāk mēs vēlamies, jo vairāk mēs līdzināmies Dieviem.”
Varbūt nākamreiz, kad radīsies konfliktsituācija, mēģiniet ielūkoties sevī. Tā vietā, lai meklētu vainu citos, centies atrast vainu sevī. Vai uzdrošināsies pamēģināt? Ja mēģināsiet, iespējams, tikko esat spēris pirmo soli pretī iespējai kļūt par gudro!
* * *
Tā kā Džou dinastija laikā ap ceturto gadsimtu p.m.ē. pamazām degradēja, Laodzi nolēma pārceļot uz Rietumiem, no kurienes vairs neatgriezās. Bet pirms aizceļošanas viņš atstāja nakamajām paaudzēm 5000 gudru vārdu savā sacerējumā Daotedzjin, un šo darbu viņa mācekļi varēja studēt un pielietot to praksē.
Apmēram ap to pašu laiku, 399. gadā pirms mūsu ēras, Sokrāts tika notiesāts par necieņu pret Atēnu panteonu un par “jaunatnes samaitāšanu”. Viņš bija spiests doties nāvē, izdzerot kausu indes. Sokrāts nelokāmi turējās pie patiesības, ko bija mācījis savas dzīves laikā, un pēdējo mācību viņš atstāja saviem sekotājiem.
“Es nevaru nevienam neko iemācīt. Es varu tikai vedināt viņus domāt,” - sacīja Sokrāts.
“Kas zina, tas klusē. Kas runā, tas nezina,” - sacīja Laodzi.
Līšai Lemišs
Konferansjē
