Zīda vēsture

GOOOOONG— līdz ar diriģenta zižļa mājienu paceļas skatuves priekškars, un skatītāju acīm paveras pārsteidzoša aina. Šis ir īpašs brīdis, kad dejotāji un skatītāji pirmo reizi ierauga viens otru. Tas ir mierpilns, bet enerģijas piesātināts. No orķestra bedres atskan pastiprinātas vijoļu skaņas, un es dziļi ieelpoju, lai jau laikus piepildītu ar tām plaušas. Mūzikai pārejot uz crescendo un sasniedzot apogeju,—ŠVIRKS—un es izmetu pret debesīm divas zīda varavīksnes.

Mirdzošas un līganas, manas uzticamās lentes ir kā slavinājums zīdam, no kura tās pašūtas. Līdz ar dažām manu plaukstu locītavu kustībām uz skatuves parādās apmēram 60 cm garas cilpas un astotnieki. Kad es traucos kā vējš, garās zīda lentes viļņojas man aiz muguras. Un es ar vislielāko gandarījumu vēroju, kā tās, manis vadītas, paklausīgi seko pa līkumaino ceļu.

2018. gada sezonas programmā es atveidoju vienu no fejām ar zīda lentēm deju miniatūrā No debesīm nācis, lai glābtu visus. Runājot par zīdu, vai zināt, ka zīda vēsture ir gandrīz tikpat sena kā pati ķīniešu civilizācija?

Reiz sensenos laikos

Kādā vējainā pēcpusdienā ap 3000. gadu p.m.ē. imperatore Leidzu, diženā Dzeltenā imperatora dzīvesbiedre, apsēdās savā dārzā, lai baudītu tasi tējas. Iekārtojusies zīdkoka ēnā, viņa jau cēla pie lūpām tasi, kad pēkšņi- plinkš -kāds sīks priekšmets iekrita viņas tējā (gandrīz aizķerot majestātes karalisko degungalu). Imperatore pārsteigumā nolaida roku ar tasīti. No līganajiem zīdkoka zariem virs viņas galvas bija nokritis ciets un iegarens tauriņa kokons bālā krāsā. Īsteni karaliskā mierā viņa izvilka kokonu no tējas un jau grasījās aizmest to prom, kad pataustot atklāja, ka tas ir pārsteidzoši mīksts. Kokons nebija iestrādāts cietā apvalkā, bet gan savīts pats savā šķiedrā, kas, ātri uzsūcot sevī karsto tēju, bija kļuvis vēl mīkstāks. Pavelkot aiz vaļīgas šķipsnas, Leizu sāka to atšķetināt, līdz pavediens izstiepās pa viņas dārzu vairāk nekā 600 metru garumā. Ieintriģēta imperatore savāca no koka vēl citus kokonus, lai tos atšķetinātu, un no šiem pavedieniem noaustu drānu. Kad viņa pabeidza, bija noausts mīksts audums ar lāsmojošu virsmu, kas, tam pieskaroties, šķita vēss.

Sava atklājuma saviļņota, imperatore ar to neaprobežojās. Viņa pētīja kokonus vērpjošos tārpiņus, un ievēroja, ka tie pārtiek vienīgi no zīdkoka lapām. Leidzu pārliecināja Dzelteno imperatoru par nepieciešamību iestādīt zīdkoku birzi, lai šos zīdtārpiņus varētu audzēt vairumā. Viņa izgudroja spoli, ar kuras palīdzību kokona šķiedras satīt pavedienā, un stelles, uz kurām no šiem pavedieniem aust audumu. Tad visu šo māku viņa nodeva saviem galminiekiem, tā radās zīda ražošanas tradīcija.

Pateicoties neveiksmīgai tējas baudīšanas pēcpusdienai, imperatores jaunatklājums savijās ar Ķīnas nākamo piecu tūkstošu gadu vēsturi. No tā brīža Leidzu kļuva pazīstama arī kā Zīda dieviete.

Tradīcijas sākums

Zīds izrādījās “tiešais trāpījums”. Maigs, bet izturīgs, viegls un izsmalcināts - zīds ir ērti pielietojams, turklāt tam ir daudz lielisku īpašību, kas padara to ārkārtīgi vērtīgu. Tas atvēsina vasarā un silda ziemā. Tas labi uzsūc mitrumu. Un krāsoti austi zīda izstrādājumi saglabā savas košās krāsas gadsimtiem ilgi.

Tā atklāšanas pirmajos tūkstoš gados zīds tika ražots tikai imperatora un viņa tuvinieku vajadzībām, vai arī tika pasniegts kā dāvana godājamiem cilvēkiem. Ar laiku, zīda ražošanai paplašinoties, tā izstrādājumus nēsāt bija atļauts arī citu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tomēr katram sociālajam slānim saskaņā ar ieņemamo statusu sabiedrībā atbilda konkrētas krāsas, aksesuāri un auduma motīvi. Piemēram, tiesības nēsāt dzelteno krāsu piederēja vienīgi imperatoram. Vīrieši dažādos militārajos rangos, lai izceltos apkārtējo vidū, arī dižojās dažādas krāsas zīda galvassegās.

Taču zīdu izmantoja ne tikai apģērba šūšanai un dekorācijās, ar to apvilka mūzikas instrumentus, no tā izgatavoja loka auklas, makšķerauklas un pasaulē pirmo (luksusa) papīru (zīdpapīru). Patiesībā daudzas zinības no senatnes ir saglabājušās un nodotas tālāk nākamajām paaudzēm ar zīda tīstokļu palīdzību.  Haņu dinastijas laikā (206.p.m.ē.-220.) zīdu pat izmantoja kā valūtu tirdzniecības darījumos.

Gadsimtu gaitā Ķīnas zīda ražošanas provincēs meitas, mātes un vecmāmiņas pusi gada audzēja zīdtārpiņus, lai atlikušos mēnešus pavadītu, ievācot kokonus, šķetinot pavedienus, vērpjot, aužot, krāsojot un izšujot jau gatavus zīda izstrādājumus.

Izplatība uz Rietumiem

Tā kā zīdtārpiņi Ķīnā tika audzēti tikai ierobežotā teritorijas daļā, un zīda ražošanas noslēpumi tika turēti stingrā slepenībā, ārzemniekiem nebija ne mazākās jausmas, kā tiek ražots zīds. Bet zīds drīz kļuva par vienu no pieprasītākajiem audumiem pasaulē, un daudzas valstis ļoti vēlējās to iegādāties. Šī straujā popularitātes pieauguma rezultātā tika izveidots Zīda ceļš. Lai gan zīda izstrādājumi varēja šķērsot Ķīnas robežu, varas iestādes aizliedza izplatīt tā ražošanas noslēpumus, un gādāja, lai tie neiziet ārpus impērijas. Ikviens, kas tika pieķerts zīdtauriņu vai kokonu kontrabandā, tika sodīts ar nāvi.

Tomēr pēc divus tūkstošus gadus ilgas drošas robežu sargāšanas, līdz ar imigrantiem Korejā un Indijā sāka ieplūst zināšanas par zīda ražošanu. 440. gadā šīs zināšanas šķērsoja Ķīnas rietumu robežu, kad ķīniešu princese diplomātisko laulību ietvaros tika nosūtīta par līgavu klejotāju cilts princim ar tās augstajā matu sakārtojumā paslēptām zīdtārpiņu olām. Par nožēlu Eiropas zīda cienītājiem arī nomadu ciltis cieši glabāja šo noslēpumu savā vidē. Rietumiem vēl nācās gaidīt.

Beidzot 550. gadā diviem mūkiem, kas strādāja pie Justiniāna Lielā, izdevās pārvest mājās viņu personīgajās mantās paslēptas vērtīgās olas, tā ilgi gaidītās zināšanas galu galā nonāca Bizantijā. Pirms tam romieši uzskatīja, ka zīda ražu ievāc, “ar ūdens palīdzību atdalot pūkas no lapām” (Plīnija Dabas vēsture). No turienes zīda ražošanas tehnikas noslēpumi palēnām izplatījās pa visu Eiropu.

Tomēr zīda austrumnieciskās saknes saglabājas stipras arī šodien. Zīds pastāv pāri laikam. Pēc pieciem tūkstošiem gadu zīds, izaudies cauri Ķīnas dinastiju valdīšanas gadsimtiem, ir nonācis uz Shen Yun skatuves. Atceroties aizgājušo sezonu, es joprojām jūtu, kā tērpa garās zīda piedurknes līgani plīvo man apkārt, kad es dejoju Haņu dinastijas piedurknes. Pēc dažām žiglām kustībām, nomainot tērpu, es jau esmu Debesu drānās (un iedvesmojusies no Tanu dinastijas laika), un dejoju, mākoņu ieskauta. Ātri pārejot uz pēdējo tūkstošgadi, un es jau esmu Mandžūrijas princese no Cjinu dinastijas, kas spēlējas ar savu zīda lakatu pils dārzos. Un izrāde vēl nav beigusies.

Mūsdienās zīds ir starptautiskās tirdzniecības objekts, taču joprojām saglabājas kā senās ķīniešu civilizācijas simbols. Bet pirms tūkstošiem gadu viss aizsākās ar tasi pēcpusdienas tējas.

Citi zīmīgi fakti