Man kā dejotājai patīk apmeklēt simfoniskā orķestra turnejas ģenerālmēģinājumus.
Iedomājieties - visi Shen Yun dejotāji un mākslinieciskā komanda omulīgi sēž mūsu mūzikas zāles mīkstajos zilajos krēslos, baudot mūsu orķestra izpildītos iecienītākos skaņdarbus no iepriekšējās sezonas turnejas. Pēc garas intensīvu treniņu un mēģinājumu dienas nākamās sezonas deju iestudējumam, šis retais prieciņš - bez sviedriem, bez stresa - ir absolūta bauda.
Es ar nepacietību skatos, koncertam sākoties. Vēlmi kustēties līdzi ir neiespējami (un nevajadzīgi) apspiest. Es izbaudu maestro jautro, enerģisko diriģēšanu, meklējot draugus mūziķus, kurus neredzu tik bieži, un smaidot pie sevis par iespaidīgo kontrabasu valni, kas aizrautīgi skandē savus pizzicato, kuri, man par pārsteigumu, ir bagātīgi, sirsnīgi un apbrīnojami dzirkstoši.
Trešajā skaņdarbā flautas un klarnetes duetā izskan Orhideju paviljona dzejnieku sākuma notis, un mani pārņem pazīstama aina:
Palikusi bez elpas pēc aizraujošas iegriešanās Tanu dinastijā, es no žilbinošiem prožektoru starmešiem nokļūstu ar ziliem gēla filtriem izgaismotu aizkulišu krēslā. Daži stratēģiski (bet nu jau neapzināti) manevri palīdz man orientēties starp draugiem, kas joprojām ir aizelsušies, un desmitiem tērpu un aksesuāru, ko esam uzvilkuši un novilkuši pirmajās trijās vakara ātrajās pārģērbšanās reizēs.
Mani pirksti darbojas, lai atraisītu Tanu stila šinjonu - vēl vienas (ne tik steidzīgas) pārvērtības sākums, - jo drīz mēs aizjoņosim dažus gadu tūkstošus uz priekšu, lai piedalītos pirmsdinastiju fabulā. Tikmēr manas acis skatās pēc lotosa fejas kleitas un Haņu galma tērpa, kas pacietīgi gaida, kad tiks rūpīgi savākti un atkal uzvilkti. Tālumā no orķestra bedres atskan mierīga, mistiska melodija, ko paspilgtina stipras, spēcīgas ķīniešu vēdekļu skaņas, dejotājiem tos atverot un aizverot.
Noskanot dažām dziesmām otrajā daļā, ap sevi dzirdu sajūsminātas dvesmas, jo sākas vēl viens izrādes favorīts: Noslēpumainais Udumbāra zieds. Šoreiz meitenes sāk aizrautīgi kustēties līdzi. Visapkārt balkonam uznirst slaidas rokas un sāk sinhroni šūpoties:
Pa labi-pa kreisi-pa labi, salikt pumpurā un tad ziedoši atvērt. Tad tra-la-laaaaaaaaa! Diriģents notur fināla fermātu, un katra meitene (savā mīkstajā zilajā sēdeklī) ieņem beidzamo zieda pozu.
Ja šo ainu pēkšņi ieraudzītu svešinieki, viņi, iespējams, domātu, ka mēs taisījām klasiskā koncerta “vilni”. Tomēr mums tas sagādā vairāk prieka, nekā viņi spētu iedomāties, izdzīvojot dārgas atmiņas kā netveramās ziedu fejas no iepriekšējās sezonas izrādes.
Simfoniskā turneja
Ikgadējā Shen Yun Symphony Orchestra rudens turneja ir mūsu mūziķu iespēja kļūt par skatuves zvaigznēm. Viņi nospodrina savus koncerta apavus ar īpašu rūpību, un uznāk uz skatuves. Un visiem turnejas kompāniju orķestriem strādājot kopā efekts ir kā no citas pasaules.
Katru gadu, pirms mūziķi dodas ceļā, mēs, dejotāji, esam viņu pirmie klausītāji. Uzskatiet to par privātu pirmizrādi, jo mēs varam paņemt brīvu vakaru un izkliegt “bravo” tik skaļi, cik vēlamies.
Varbūt ne katrs klasiskās ķīniešu dejas izpildītājs zina F♯ harmoniskā minora skalu, taču mēs pazīstam iespaidīgu skaņu, kad to dzirdam.
Galu galā, mēs neesam govis...
Atvainojiet, vai jūs tikko pacēlāt uzacis izbrīnā? Sanāciet kopā, lai noklausītos šo nākamo idiomas stāstu, un tad jūs sapratīsiet, par ko es runāju.
Neizprotami
Kādreiz, Karojošo valstu periodā (475.-221. g. p. m. ē.), kāds mūziķis vārdā Guns Minji bija slavens ar savu valdzinošo septiņu stīgu cītaras spēlēšanu. Tomēr bija viens klausītājs, uz kuru viņš nespēja atstāt iespaidu...
Kādā krāšņā rītā Guns pamodās diezgan romantiskā noskaņojumā. Tiklīdz viņš iznāca saules gaismā, viņš nolēma, ka dosies ar savu cītaru uz kalniem.
Tur, starp savvaļas ziediem un vieglu vējiņu, Guns ieraudzīja laimīgo klausītāju - neuzkrītošu govi, kas bija izgājusi ganīties. Viņš nolēma to pagodināt ar privātu izrādi.
Guns apsēdās un nospēlēja tiešām saviļņojošu dziesmu. Kad izskanēja pēdējā nots, viņš ar apmierinātu nopūtu pacēla acis... tikai lai ieraudzītu, ka govij vispār nav nekādas reakcijas. Dīvaini, nodomāja Guns, un viņš pamēģināja citu dziesmu. Un citu. Nekā. Govs turpināja košļāt zāli.
Galīgi aizkaitināts, Guns sāka traki dauzīt un strinkšķināt instrumentu, radot lielu kņadu. Govs beidzot kļuva modra. Taču, Gunam par lielu izbrīnu, liellops bija pārtraucis savu apātisko košļāšanu, tikai lai uzmeklētu klijānu baru, ko bija sadzirdējis.
Tāds ir stāsts no ķīniešu idiomas “spēlēt mūziku govij” (對牛彈琴 dui niu taņ cjiņ), kas, līdzīgi kā izteiciens “mest pērles cūkām priekšā”, nozīmē dāvināt kaut ko vērtīgu nepateicīgajiem.
Tagad jūs zināt, kāpēc es saku, ka dejotāji nav govis.
Tikmēr, pusceļā apkārt pasaulei, mūsu orķestris jau ir uzsācis Āzijas turneju, un tā būs brīnišķīga. Es nevaru vien sagaidīt, kad arī jūs viņus dzirdēsiet!
