Klasiskā ķīniešu deja, kas cēlusies no piectūkstoš gadu senās, bezgalīgi plašās ķīniešu kultūras, ir viens no mākslas veidiem, kura izteiksmes līdzeklis ir cilvēka ķermenis.
I. Klasiskās ķīniešu dejas raksturīgākās iezīmes
A. Klasiskās ķīniešu dejas kustībām piemīt plašas iespējas izpaust daudzpusīgas izjūtas, tādas kā laime, bēdas, prieks, dusmas, skumjas, sajūsma, šķiršanās un satikšanās radītās emocijas, neprāts, apmātība, slimība, reibums, svinīgums, zemiskums, majestātiskums, kā arī tās spēj atainot miermīlīgus, kareivīgus sižetus un citus raksturus un stāstus.
B. Klasiskajā ķīniešu dejā doma ir tā, kas vada ķermeni kustībā. Citiem vārdiem sakot, šī dejas izpildījuma forma būs pilnīgi izteiksmīga tikai tad, kad ķermeni vadīs iekšējās izjūtas.
C. Klasiskajā ķīniešu dejā tiek izmantotas cilvēka ķermeņa dabiskās iespējas; tajā nav nepieciešams īpaši trenēt kādu atsevišķu muskuļu grupu. Tas nozīmē, ka kāju muskuļu spēks tiek iegūts dabiskā ceļā – ejot, skrienot, lecot, kāpjot pa trepēm, braucot ar velosipēdu u.tml., gluži tāpat kā ķermeņa augšdaļa dabiskā ceļā kļūst spēcīga, darot fizisku darbu. Treniņu laikā šis muskuļus spēks tiek nostiprināts dabiskā veidā.
D. Ķīniešu klasiskās dejas apmācība sastāv no četrām komponentēm:
1. “Forma” (deju elementu kombinācijas un pamatvingrinājumi pie baleta stieņa).
2. “Garīgā būtība” (paņēmieni, ar kuru palīdzību konkrētas iekšējās izjūtas tiek izteiktas ar ķermeņa (“formas”) palīdzību).
3. Dejas paņēmieni (sarežģītu dejas kustību apmācība).
4. Akrobātikas paņēmieni (treniņi, kuros galvenokārt apgūst dažāda veida salto un pamatiemaņas).
E. Izpildot teatralizētu deju, neatņemams klasiskās ķīniešu dejas elements ir dejotāja aktierspēle. Aktierspēle dejā atšķiras no tā, kāda tā ir kino, teātrī, operā vai Brodvejas mūziklos. Aktierspēle klasiskajā ķīniešu dejā sasaista sejas izteiksmi ar fiziskajām kustībām, kas, saplūstot kopā, rada pārspīlētu izteiksmes veidu.
II. Klasiskās ķīniešu dejas izcelsme un pārmantošana vēstures gaitā
Kaujas mākslas (vušu) Ķīnā radās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Kaujas mākslu kustības, tehnikas un salto tajā laikā ietekmēja daudzus izpildītājmākslas veidus. Daudzu klasiskās ķīniešu dejas kustību sākotnējās formas līdzinājās kustībām kaujas mākslās; tikai tās tika izpildītas citādāk, un tām tika izvirzītas citas prasības. Vēlāk, piecu tūkstošu gadu laikā, kad veidojās ķīniešu kultūra, klasiskā ķīniešu deja tika nepārtraukti bagātināta, un tieši tas radīja klasiskās ķīniešu dejas “garīgās būtības” aspektu. Un tas ir arī stila izcelsmes avots, ko klasiskā ķīniešu deja pārņēma, lai nodotu to nākamajām paaudzēm. Veids, kādā kustas noteiktas tautības cilvēks, atspoguļo šīs tautības raksturīgās iezīmes, tāpēc ķīniešu kustībām gluži dabiski piemīt ķīniešu tautas kustību nokrāsa. Taču apmācību pieredze un prakse rāda, ka ar īpašas “garīgās būtības” un “formas” apmācības palīdzību arī citu etnisko grupu cilvēku kustības var iegūt šo nokrāsu.
Klasiskā ķīniešu deja ir tikusi pārmantota no paaudzes paaudzē dažādos veidos, galvenokārt ar teatralizētu uzvedumu palīdzību. Vēstures gaitā dejas, kuras tika izpildītas imperatora galmā dažādu dinastiju laikā, atšķīrās ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem un īpatnībām. Tautā dejas izplatījās tās atdarinot, bet ielu mākslinieki demonstrēja galvenokārt kaujas mākslu tehnikas. Pirms Cjiņu un Haņu dinastijām (221. g. p.m.ē. - 220. g. m.ē.) skatītājus izklaidēja, demonstrējot kaujas mākslu paņēmienus. Akrobāti deva priekšroku salto. Tanu un Sunu dinastiju laikā (618. g. - 1279. g.) lielākā daļa deju un ielas uzvedumu jau ietvēra sevī ķīniešu klasiskās dejas agrīnās formas un tehniskos paņēmienus, jo īpaši salto, kuru izmantoja gandrīz visi ielu mākslinieki. Tas ir vēl viens piemērs tam, kā plašajā Ķīnas kultūras vidē dažādu mākslas veidu tehnikas ir ietekmējušas viena otru.
Ķīniešu dinastiju koncepcija atšķiras no citu tautu seno karaļvalstu jēdzieniem. Dinastiju maiņa nozīmēja pāreju uz citai dinastijai raksturīgu kultūriezīmju kopumu, jo katrai dinastijai bija savs imperators, sava tauta un sava kultūra. Pateicoties tam, civilizācijas veidošanās vēsturiskajā procesā, ķīniešu klasiskā deja ir nepārtraukti bagātinājusies un pilnveidojusies.
Senajā Ķīnā nepastāvēja tādas apmācību metodes, kā šodien. Teātros vecākā paaudze apmācīja mācekļus, un tādā veidā zināšanas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi. Audzēknis jau kopš agras bērnības tika nodots mācībā pie meistara, un pakāpeniski veidojās par profesionāli. Imperatora galmā dejas mākslu jaunās meitenes nodeva viena otrai; vairums ielas izpildītājmākslas paņēmienu tika nodoti ģimenes tradīciju veidā; savukārt kaujas mākslas tika mantotas no senčiem vai apgūtas, mācoties pie meistariem. Tas bija tāpat kā budistu un daoiešu reliģiskajās praksēs, kad māceklis saņēma mācību no meistara pēc tam, kad bija apvilcis mūka drānas. Sistemātiskas mūsdienīgas apmācību metodes parādījās tikai pagājušā gadsimta pirmajā pusē.
III. Atšķirības starp klasisko ķīniešu deju un modernajām kauju mākslām
Kopš brīža, kad parādījās mūsdienu mākslas filmas un TV izklaides programmās, kas demonstrē kauju mākslas, daudzi cilvēki ir izskaistinājuši kauju mākslu kustības un pārvērtuši tās par kaut ko ārišķīgu, taču nepraktisku, kas izmantojams tikai filmās un televīzijas izklaides programmās. Šīs kustības ir ļoti līdzīgas dejai, taču patiesībā pilnībā atšķiras no klasiskās ķīniešu dejas. Jautājuma būtība ir šāda:
A. Klasiskajā ķīniešu dejā noteicošais ir ķermeņa izteiksmīgums, savukārt kauju mākslās primārais ir ātru un eksplozīvu kustību izpilde. Jo ātrākas ir kaujas mākslas kustības, jo lielāks efekts tiek panākts.
B. Klasiskā ķīniešu deja apvieno ķermeņa kustības ar iekšējo garīgo būtību.
C. Klasiskā ķīniešu deja – tā ir ķermeņa valoda. Lai varētu pilnībā attēlot raksturu vai stāstu, ķermenis ir maksimāli jāizstiepj un jāpagarina. Tāpēc garas kājas ir noteicošais kritērijs, izvēloties dejotājus apmācībai. Kauju mākslās tāda veida izstiepšanās padarītu cilvēku viegli ievainojamu.
D. Kauju mākslas nespēj atklāt sižetu, attēlot dažādus varoņus, izteikt noskaņojumu un emocijas, kā to spēj klasiskā ķīniešu deja.
E. Kauju mākslām nepiemīt “garīgā būtība”, kas ir nepieciešama klasiskajā ķīniešu dejā.
IV. Klasiskās ķīniešu dejas ietekme uz citiem deju veidiem un fiziskajām prasmēm
Līdz ar tā dēvētās “reformas un atklātības politikas” ieviešanu Ķīnā [20. gs. 70. gadu beigās] uz pasaules skatuvēm piepeši parādījās ķīniešu klasiskās dejas tehnikas un salto. Šie tehniskie paņēmieni un lēcieni izraisīja satricinājumu īpaši dejotāju aprindās visā pasaulē. Tādējādi baletā tika pārņemti daži klasiskās ķīniešu dejas paņēmieni un kustības, bet modernajā baletā tos izmanto vēl plašāk. Tomēr tie, kas šos paņēmienus izmanto, nespēj saprast šo paņēmienu izpildīšanai izvirzītos kritērijus un prasības, un izmanto tos standartam neatbilstošā veidā. Ielu deju dejotājiem ir vēl seklāka izpratne par šīm tehnikām izvirzītajām prasībām un standartiem, un tā rezultātā viņi klasisko ķīniešu deju ir izkropļojuši.
Klasiskā ķīniešu deja ir atstājusi lielu iespaidu arī uz atlētiku. Līdz iepriekšējā gadsimta 70. gadu sākumam mākslas vingrošanā, vingrošanā uz līdzsvara baļķa un stieņiem bija iekļautas tikai vienkāršas baleta kustības un fiziskā sagatavotība. Vēlāk Ķīnas vingrotāju izlases komanda savā programmā iekļāva klasiskās ķīniešu dejas paņēmienus un salto, kurus sāka plaši izmantot vingrošanas sacensībās. Starptautiskajās sacensībās šīs tehnikas sāka izmantot 70. gados un to parādīšanās pārsteidza vingrotājus visā pasaulē. Daži ķīniešu sportisti daudzcīņā spēja iegūt pat pa piecām zelta medaļām katrs. Vingrotāji visā pasaulē sāka apgūt klasiskās ķīniešu dejas paņēmienus un salto, un īsā laikā vingrošanas sacensības tika paceltas uz augstāku tehnisko prasmju līmeni.
Patiesībā, daudzi deju, fiziskās mākslas un sporta veidi visā pasaulē ir pārņēmuši klasiskās ķīniešu dejas tehniku, paņēmienus un salto. Daži tos atdarina salīdzinoši labi, kamēr citi izpilda nepietiekoši augstā līmenī, neprecīzi, neatbilstoši standartam un pat neglīti, izkropļojot piecus tūkstošus gadus seno un izsmalcināto [Ķīnas] kultūru.
Tās ir galvenās lietas, kas būtu jāzina par klasisko ķīniešu deju.
Li Hundži
2013. gada 5. jūlijā
