Viena no senās Ķīnas četrām skaistulēm bieži ir attēlota uz zirga ar kažokādas ceļotāja apmetni, kas pārlikts pār viņas pleciem. Savās rokās viņa tur sev dārgo pipu, un viņas acīs nelokāma apņēmība aiztur asaras.
Kurp viņa dodas? Kāpēc viņa ir tā ģērbusies? Un kas tā par dziesmu, kas izplūst no viņas sirds?
Vana Džaodzjuņa bija meitene no Rietumu Haņu dinastijas, kura dzīvoja 1. gadsimtā pirms mūsu ēras. Jau no mazotnes viņas izcilais skaistums, inteliģence un daudzie talanti bija pazīstami visā valstī. Dažas tautas leģendas vēsta, ka viņa bija Debesu dieviete, kura sūtīta ar īpašu misiju — nest mieru nesaticīgām tautām un dot laimi viņu ļaudīm.
Novārtā pamestais dārgakmens
Džaodzjuņa bija dzimusi ļoti cienījamā ģimenē. Jau no mazotnes viņa iepazinās ar klasiku, apbūra klausītājus ar četrstīgu pipas skanējumu, un bija arī lietpratēja četrās ķīniešu mākslās (ķīniešu cītara, stratēģijas spēle Go, kaligrāfija un glezniecība).
Kad imperators Juaņs izdeva rīkojumu, kas aicināja elites sievietes no visas impērijas ienākt iekšējā pilī, bija sagaidāms, ka Džaodzjuņa ir labākā izvēle, lai pārstāvētu savu apgabalu. Lai gan Džaodzjuņai un viņas vecākiem bija grūti šķirties, rīkojums bija jāievēro.
Saskaņā ar paražām, izvēloties jaunu konkubīni, imperators apskatīja to portretus savā harēmā. Diemžēl šos portretus bieži veidoja alkatīgi gleznotāji, kuri nekautrējās izrotāt kandidātes gleznu, ja viņa iedeva tam dāsnu dzeramnaudu. Džaodzjuņa nevēlējās ķerties pie šādiem līdzekļiem. Lai gan meitene bija neiedomājami skaista un apveltīta ar izciliem talantiem, atlases procesā viņa tika atstāta novārtā. Līdz ar to viņa vairākus gadus palika kā otrā līmeņa dāma, imperatora acīs paliekot pavisam nepamanīta.
Sarežģītie kaimiņi
Vēja plosītajās stepēs aiz Ķīnas ziemeļu robežām dzīvoja nomadu tauta, saukti par sjunnu. Tās bija virkne cilšu, kas apvienojās tieši pirms Haņu dinastijas rašanās. Kā konfederācija sjunnu bija spēcīgi un draudīgi. Dažreiz viņi izvēlējās zirgus un liellopus apmainīt pret ķīniešu tēju, destilētiem dzērieniem, rīsiem un zīdu. Citreiz viņi izvēlējās uzbrukt un izlaupīt. Haņu imperatori izmēģināja dažādas metodes, lai tiktu ar tiem galā, tostarp nosūtīja karaspēku cīņā, un sūtīja sūtņus, lai vienotos par mieru. Tās bija saspīlētas attiecības.
33. gadā pirms mūsu ēras sjunnu vadonis Huhaņje Čaņju apmeklēja Haņu galvaspilsētu, lai godinātu imperatoru un stiprinātu tajā laikā pastāvošās salīdzinoši patīkamās attiecības. Pateicībā par viņa pasniegtajiem ziedojumiem, viņš saņēma dāsnu atlīdzību no imperatora. Tomēr tas, ko viņš patiesi gribēja, bija Haņu princeses roka; viņš gribēja kļūt par imperatora znotu.
Trīs reizes viņš metās ceļos un izteica lūgumu Haņu imperatoram. Taču nebija nekādu šaubu, ka imperators savas princeses, sava acu rauga, roku neatdos kaut kādam nomadam. Viņa majestāte kļuva arvien bēdīgāks, līdz viņš atcerējās, ka laulību savienību nolūkā imperatori pirms viņa piešķīra “princeses” titulu imperatora klana meitai vai pils dāmai. Viņš nolēma, ka izmantos līdzīgu taktiku.
Pēc apspriešanās ar saviem padomdevējiem imperators Juaņs piekrita, ka to darīs galma dāma, kurai viņš agrāk nekad nebija pievērsis uzmanību... Vai varat uzminēt, kura?
Izvēle
Šajā brīdī Haņu dinastija bija visai labvēlīga vieta. Konfūcisms bija modē. Attīstījās civildienesta eksāmeni. Agrīnās papīra formas izgudrošana veicināja lasītprasmi un mākslu, un uzplauka fu atskaņu proza. Čanas galvaspilsētā bija deviņi valdības kontrolēti tirgi. Turīgi cilvēki varēja iegādāties luksusa preces no prasmīgiem amatniekiem, kas izgatavotas no zelta, sudraba, bronzas, nefrīta, lakas un keramikas. Viņi lietoja daudzveidīgu pārtiku rīsu, kviešu, miežu, prosas, sojas un lēcu; nūdeles, maizes un kūkas; liellopu gaļu, jēra gaļu, cūkgaļu, vistu, pīli, fazānu, briežus un zivis. Tie baudīja ēdienus ar ingveru, kanēli, medu, sezamu, Sičuaņas pipariem un ķimenēm, kā arī līčijas, vīģu marmelādi, granātābolus, plūmes un daudz ko citu. Tas bija progresa un labklājības laiks.
Sjunnu dzīvesveids salīdzinājumā šķita drūms. Kurš gan gribētu tikt izraidīts uz aukstajām, nepielūdzamajām stepēm, lai dzīvotu drūmā eksistencē pagaidu jurtā, kopjot mājlopus dienu no dienas? Neviens tādu galamērķi neizvēlētos pat ar princeses titulu.
Tomēr, kad tika uzrunāta Džaodzjuņa, viņa domāja par visu, ko ietekmēs viņas lēmums, tikai ne par savas pašas laimi. Viņa domāja par savu ģimeni, saviem vecākiem un brāļiem, un par diženās Haņu impērijas atstāšanu - ceļojumu aiz “civilizācijas” robežas uz nezināmo, lai mūžīgi dzīvotu starp svešiem cilvēkiem ar dīvainām paražām, kas runā svešā valodā. Taču viņa domāja arī par to, ko diženajai Haņu impērijai nozīmētu veiksmīga laulību alianse. Un viņai izdevās nomierināt savu sirdi.
Sjunnu delegācijas aiziešanas priekšvakarā imperators nolēma aplūkot galma dāmu, kura piekrita laulībām. Tomēr jaunava, kas viņu sagaidīja, nebija vienkārša un neievērojama. Viņai piemita neiedomājams skaistums, kas lika viņa sirdij sisties straujāk. Un viņas cildenā attieksme burtiski aizrāva elpu.
Kā jūs sauc? Kad jūs ienācāt
pilī?
…Tevi nedrīkst iepazīstināt ar
sjunnu! Vai ne?
Imperators devās meklēt savus padomdevējus. Tomēr pirmie cilvēki, kurus viņš satika, bija viņa sieva un meita. Sajutušas, ka imperatora sirds sažņaudzas, abas lielās bēdās metās viņam pie kājām.
Tēvs! Tai jābūt viņai!
Jūsu Majestāte! Jūs taču
neizraidīsiet savu meitu pie barbariem?
Es jūs lūdzu!
Imperators svārstījās. Viņš jutās sašutis, ka tūlīt zaudēs tik neticami
skaistu sievieti no sava harēma. Pēc iepazīšanās ar Džaodzjuņu, viņš gribēja
padarīt viņu par savu jaunāko konkubīni - iespējams, par savu mīļāko konkubīni.
Tomēr viņš nevarēja atsaukt savu solījumu sjunnu valdniekam. Un par viņa paša
meitas atdošanu nevarēja būt pat ne runas. Ar smagu nopūtu imperators apglabāja
visas domas par iespēju paturēt Džaodzjuņu pilī.
Kas attiecas uz blēdīgajiem galminiekiem, kuri visus šos gadus bija slēpuši
Džaodzjuņu, viņi saņēma atbilstošu atalgojumu.
Stepju karaliene
Virspavēlnieks, savukārt, bija sajūsmināts par to, ka imperators viņam piešķīris visbrīnišķīgāko sievieti, kādu viņam jebkad gadījies redzēt. Nākamajā rītā jau agri klejotāji svinīgi devās prom, līdzi aizvedot savu jauno valdnieci.
No šejienes arī radies attēls, kurā Džaodzjuņa pārliek pār pleciem garo ceļotāja apmetni un dodas uz ziemeļu robežām. Lai gan viņa bija apņēmības pilna kalpot savai valstij, ceļš nebija viegls. Kad viņas zirgs izdvesa žēlabainu skaņu, viņas kaklu sažņaudza milzīgs kamols un acīs sariesās asaras.
Kad Haņu impērijas Ķīna pazuda aiz horizonta, Džaodzjuņa paņēma savu pipu, un no tās izplūda visemocionālākā melodija. Runā, ka zosu bars, kas lidoja virs galvas, bija tik aizrāvies ar viņas skaistumu un dziesmu, ka aizmirsa izplest spārnus un nokrita tieši no debesīm. Šis stāsts radīja teicienu “Kritušās zosis”, kas ir savdabīgs mājiens par eleganto Džaodzjuņu.
Nonākusi jaunajā dzīvesvietā, Džaodzjuņa drīz pielāgojās nomadu dzīvesveidam un kļuva par viņu iemīļotu valdnieci. Tomēr viņa nekad neaizmirsa savu dzimteni un vienmēr mudināja sjunnu vadoni uzturēt draudzīgas attiecības ar Haņu valsti. Viņa mācīja sjunniem Haņu likumus, paražas un kultūru, un palika pie viņiem līdz mūža beigām, pat pēc vīra nāves. Pēc tam sešus gadu desmitus starp abām karalistēm vairs nebija karu - tas bija ievērojams sasniegums.
Četras senās Ķīnas skaistules bija ne tikai izcili skaistas, bet arī
ievērojamas sievietes, kurām bija liela nozīme Ķīnas vēsturē. No četrām
Džaodzjuņa tiek pieminēta par savu nesavtīgo upuri. Daži uzskata, ka viņas
ieguldījums līdzvērtīgs Haņu dinastijas izcilāko ģenerāļu ieguldījumam.
Divu tūkstošu gadu laikā viņas stāstu atkal un atkal atstāstīja leģendārais
dzejnieks Li Bajs, kurš
rakstīja:
Mēness virs Haņu pils un
Cjiņu zemes
Izlej sudrabainas gaismas
straumi, atvadoties no starojošās dāmas
Viņa dodas ceļā uz Dārgakmeņu
vārtiem, ceļu, pa kuru neatgriezīsies.
Mēness virs Haņu pils paceļas no Austrumu jūrām,
Bet starojošā dāma, līgava no Rietumiem, vairs neatgriezīsies nekad.
Vanas Džaodzjuņas stāsts uz pasaules skatuves tika prezentēts dejā 2021.–2022. gada Shen Yun izrādes laikā.
