Šajā rakstu sērijā mēs aplūkosim vēsturiski nozīmīgas personības no senās Ķīnas, kurām atrodami pārsteidzoši līdzinieki Rietumos.
Lielajā vēstures straumē maz bijis tādu varoņu Austrumos un Rietumos, kas varējuši izcelties līdzīgi kā Čingishans un Aleksandrs Lielais.
Gan Aleksandrs (356.-323. g. p.m.ē.), gan pirmais Diženais hans (1162.–1227. g.) gribēja iekarot pasauli. Un viņiem abiem tas ārkārtīgi labi padevās. Taču papildus panākumiem kaujas laukā un impērijas veidošanā viņiem bija arī līdzīgas vērtības un ambīcijas, ticība saviem dieviem un interese par jaunām zināšanām un kultūras izplatīšanu.
Sākot ar savu pirmo uzvaru 18 gadu vecumā, Aleksandrs nekad nezaudēja nevienā cīņā. Pateicoties iekarojumiem, viņa impērija kļuva par lielāko pasaulē, un tā aptvēra vairāk nekā piecus miljonus kvadrātkilometru no Adrijas jūras līdz Indijas ziemeļrietumiem. Tomēr viņa mērķis bija sasniegt “pasaules malu un Dižo ārējo jūru”.
Aleksandrs bija drosmīgs un harizmātisks līderis, kurš cīnījās kopā ar saviem vīriem, personīgi vedot viņus izšķirošās cīņās. Par savu paraugu viņš pieņēma mītisko Ahilleju – visu laiku diženāko grieķu karotāju. Bet par savu tēvu viņš uzskatīja Zevu – Olimpa dievu karali. Savos 13 valdīšanas gados Aleksandrs ieguva vairākus apskaužamus titulus, tādus kā Maķedonijas karalis, Grieķijas līgas hegemons, Ēģiptes faraons, Persijas šahs un Āzijas valdnieks.
Aleksandrs nicināja hedonismu un tiecās pēc goda un atturības. Viņš nenodevās ēdiena baudīšanai (vīns bija izņēmums) un dāsni atalgoja savus vīrus par viņu sasniegumiem.
Interesanti atzīmēt, ka Aleksandra pirmais skolotājs bija Aristotelis. Aristotelis jauno princi piesātināja ar filozofiskajām zināšanām, mācot viņam retoriku, ģeometriju un astronomiju. Viņš arī iepazīstināja Aleksandru ar Homēra dzeju un medicīnu, par kurām tas interesējās pēc tam visu savu mūžu. Būdams centīgs skolnieks un dedzīgs lasītājs, Aleksandrs izveidoja botāniķu un zoologu komandu, kas vāca savvaļas dabas paraugus, lai kurp viņi dotos. Savos pārgājienos viņš vienmēr nēsāja līdzi anotētu Iliādas kopiju. Patiesībā, viens no dižākajiem viņa atstātajiem mantojumiem ir grieķu kultūras izplatīšana senajā pasaulē.
Kas attiecas uz Čingishanu, tad viņš šķiet kā Aleksandra reinkarnācija. Čingishans bija Mongoļu impērijas dibinātājs – no šejienes arī viņa iespaidīgā gandrīz 40 metrus augstā statuja zirga mugurā, no kuras paveras skats uz mūsdienu Ulanbatoru. Viņš arī bija harizmātisks līderis ar izcilu meistarību kaujas laukā. Jaunībā viņu nodeva zvēresta brālis, taču pēc šīs sakāves arī viņš ne reizi nav zaudējis nevienu kauju.
Ar elitāru loka šāvēju armiju Čingishans apvienoja ap sevi karojošās nomadu ciltis, bet pēc tam iekaroja lielu daļu Ķīnas un Vidusāzijas, izveidojot vēsturē lielāko impēriju. Viņa virzīšanās uz Ķīnas teritoriju palīdzēja viņa mazdēlam Kublaihanam 1279. gadā izveidot Juaņu dinastiju.
Leģenda vēsta, ka Čingishans piedzimis ar dūrē satvertu asins recekli. Kad viņš kļuva par valdnieku jeb hanu, šamaņu vadonis pasludināja viņu par mongoļu augstākā dieva pārstāvi. Tāpēc Čingis saskatīja savu likteni tajā, lai iekarotu pasauli šim dievam.
“Es esmu Dieva sods. Ja jūs nebūtu izdarījuši milzīgus grēkus, Dievs jums nebūtu uzsūtījis tādu sodu kā es,” – tā ir pierakstīts viņa teiktais.
Tomēr Čingis parasti deva pilsētām iespēju miermīlīgi padoties, nevis tikt pakļautiem pilnīgai iznīcināšanai.
Čingishans bija militārs ģēnijs, kā arī vērīgs līderis civillietās. Ieceļot dažus mongoļu ierēdņus par uzraugiem, hans ļāva iekarotajiem pilsoņiem turpināt savu ierasto dzīvi.
Viņš nodibināja un veicināja starptautiskos pasta un tirdzniecības ceļus, pavēlēja izveidot rakstības sistēmu savai tautai, un nekad nepārstāja mācīties no tautām, kuras viņš iekaroja. No iekarotajām tautām viņš izvēlējās ekspertus – izcilākos zinātniekus, ģenerāļus, amatniekus, un vienmēr šim mērķim savos pārgājienos ņēma līdzi tulkus.
Viņš uzskatīja, ka pārmērīga bagātība ir vājība, un kara trofejas dalīja ar saviem vīriem. Viņš arī aizliedza sieviešu nolaupīšanu vai pārdošanu. XIII gadsimtā viņš bija krietni apsteidzis savu laiku reliģiskās tolerances politikā. Tādā veidā viņš palīdzēja izplatīties daudzām kultūrām Eirāzijā.
* * *
Aleksandrs un Čingis nebija vienīgie līdzīgie līderi, taču ņemot vērā saikni ar mitoloģiskajiem dieviem, alkas pēc zināšanām un valdīšanas metodes, kas spēlēja lomu kultūras izplatīšanā, starp viņiem veidojās daudz pārsteidzošu līdzību. Galu galā grieķu faraons un viņa mongoļu līdzinieks nespēja īstenot savas ambīcijas visas pasaules iekarošanā. Bet viņiem neapšaubāmi izdevās atstāt uz to savu ietekmi.
