Spiests doties Liana kalnā, stāsts par Liņu Čunu

Šis stāsts, kuram ir vairākas interpetācijas, ir adaptēts no vēsturiskā literārā darba Upes līčos, kas tiek piedēvēts 14. gadsimta autoram Ši Naiaņam. Romāns, kas pazīstams arī ar nosaukumiem “Cilvēki no staignāja” un “Visi cilvēki ir brāļi”, tiek uzskatīts par vienu no Ķīnas četriem izcilākajiem literatūras klasiskajiem daiļdarbiem.

Noziedznieks ar labestīgu, bet dziļi ievainotu sirdi. Priviliģēts jauns vīrietis, kuru kaisle noved postā. Korumpēta amatpersona, kas pārkāpj likumu, lai aizsargātu savu dēlu. Tas ir stāsts par to, kā “Panteras galva” Liņs Čuns no cienījama kunga pārvērtās par noziedznieku.

Cēlie sākotnējie nodomi

Liņs Čuns bija cilvēks, kuram, šķiet, bija viss, ko vien var vēlēties. Būdams kaujas mākslu meistars, viņš bija atbildīgs par galvaspilsētas 800 000 kareivju lielās imperatora gvardes apmācību. Liņs bija spēcīga personība. Viņa galva atgādināja panteras galvu, no kā arī cēlusies viņa iesauka. Viņš iemantoja cieņu par savu spēku un tika apbrīnots par militāro meistarību. Turklāt Liņs bija laimīgi precējies ar sava instruktora skaisto meitu.

Dzīve bija skaista. Līdz kādu dienu...

Nelietīgs ierēdnis vārdā Gao Cju kļūst par mūsu varoņa nāvīgāko ienaidnieku. Šī nicināmā tēla prototips ir korumpēts Sunu dinastijas ierēdnis ar tādu pašu vārdu (vai Upes līčos aprakstītais pārsvarā ir fakti vai izdomājums, tas nevienam nav zināms). Ierēdņa dēlam Gao Jaņeijam bija labi pazīstama un nicināma donžuāna reputācija.

Kādā nelaimīgā dienā jaunākais Gao izseko Liņa sievu, un sievietes daile mirklī liek viņam iedegties kaislē. Skaistule kļūst par viņa apsēstības objektu, viņa tumšā sirds ir gatava uz visu, lai tikai iegūtu viņu sava varā. Izmantojot Liņa Čuna prombūtni, viņš vienu pēc otra īsteno neskaitāmus mēģinājumus panākt vēlamo. Liņa kundze jūtas dziļi apkaunota un labāk izvēlas nāvi, nekā dzīvot negodā.

Izdzirdējis par notikušo, Liņs Čuns cenšas panākt taisnīgu iznākumu šajā lietā, bet saskaras ar izvirtuļa tēva - ietekmīgā ministra Gao - pretestību. Liņs ir izmisumā, tomēr ar to viņa nedienas vēl tikai sākas.

Bailēs, ka Liņs Čuns mēģinās atriebties viņa dēlam, ministrs Gao apsūdz Liņu slepkavības mēģinājumā, un panāk viņa izsūtīšanu uz nomaļu militāro sargposteni. Tomēr ar to Gao tēvam un dēlam vēl nepietiek. Viņi alkst asiņu un sūta savus drauģeļus sekot Liņam pa pēdām, lai nogaidītu īsto brīdi uzbrukumam.

Liņs Čuns noasiņo

Ziemas nakts ir sveloši salta. Uz nelielā sargposteņa jumta sniegputenis uzklājis biezu sniega cepuri. Pēkšņi zem sniega un ledus smaguma sabrūk jumts, šķembām nolīstot pār vienīgo, nelaimīgo ēkas iemītnieku. Pārsalis un tuvu izmisumam, Liņs ir spiests meklēt patvērumu netālajā tukšajā templī. Tur, spilgtā mēnessgaismā, viņš ar šausmām ierauga, kā Gao rokaspuiši ar degošām lāpām rokās pielaiž uguni sargpostenim ar nodomu sadedzināt viņu dzīvu.

Liņa sieva ir prom, viņa labais vārds ir iznīcināts, un dzīves ceļš novedis viņu līdz nožēlojamai trimdai. Un tagad šķiet, ka Gao pāris nerimsies, līdz nebūs iedzinuši viņu nāvē. Tomēr Liņs negrasās viegli padoties.

Ar mežonīgu rēkoņu Liņs izdrāžas no tempļa. Viņu ieraugot, daži nelieši glābjas bēgot; citi ielenc Liņu un uzbrūk, turot gatavībā zobenus. Neviens no algotņiem nav spējīgs turēties pretī saniknotajam kaujas mākslu meistaram. Viņš tos uzveic ar vien dažiem šķēpa dūrieniem, un atstāj nedzīvos ķermeņus gulēt asinīm pielijušajā sniegā.

Bet tanī mirklī Gao Jaņejs no aizmugures jau ir pacēlis savu dunci dūrienam, un ar strauju kustību triec to pret Liņu Čunu. Izvairījies no dūriena, Liņs ar zobenu caurdur Gao krūtis, uzbrucēja aukstais ierocis tā arī paliek karājamiem ļenganajā rokā.

Uz Liana kalnu

Liņs zina, ka tagad ir vainojams slepkavībā, kas pastrādāta pašaizsargājoties, viņš zina, ka tagad nav ko gaidīt žēlastību no tiesas. Stāvot nakts tumsā pilnīgā vientulībā, apkārt izlieto asiņu ielenkts un zaudējuma nomocīts, viņš ar roku pasniedzas zem krekla, lai izvilktu mazu, baltu lakatiņu.

Tā ir dāvana no sievas, viņa pēdējā un vienīgā saikne ar mīļoto. Viņa domas no pārdzīvojuma par zaudējumu pārslēdzas uz drūmu nolemtību, viņš izvelk savu šķēpu un ar sirdij dārgo drānu noslauka no asmens viņa vārdu nomelnojušo ienaidnieku asinis. Pietuvojies lielai akmens plāksnei tempļa priekšā, viņš ar asiņaino drānu uz baltās akmens virsmas uzraksta četrus hieroglifus: 逼 上梁山 — spiests doties Liana kalnā.  

Liņs paglābjas Liana kalna mežonīgajos plašumos, kur viņš kļūst par vienu no visvairāk godātajiem noziedzniekiem. Starp vīriem, kuriem liktenis lēmis nostāties Liņa pusē, ir tīģeru cīnītājs Vu Suns, labais-sliktais mūks Lu Dzišens un “Zvērs ar zilo seju” Jans Dži.

Kopumā romānā tiek stāstīts par 108 šādiem nelaimīgiem apstākļu upuriem, kas spiesti dzīvot kā likumpārkāpēji un cerēt uz iespējamu amnestiju nākotnē. Šī visai raibā sabiedrība turpina iesākto kopā ar “Pantēras galvu” Liņu Čunu.

Likumpārkāpēji no Liana kalna - tā saucas Shen Yun 2015. gada programmas deju miniatūra, kuras horeogrāfs ir Gu Juaņs, bet komponists D.F.