Mitoloģijas pirmsākumi

Sen, sen — nevis zemē pirms laika, bet laikā pirms zemes — Visumā nebija nekā, izņemot milzīgu olas formas būtni.

“Olas” iekšienē bija sajaukti pretējie jiņ un jan spēki; tas bija pilnīgs haoss. Bet laika gaitā, dažādu vielu un enerģiju mijiedarbības rezultātā, radās būtne — pinkains, ragainais milzis vārdā Paņgu.

18 000 gadu Paņgu (paņ gu) gulēja un auga. Kādu dienu viņš pēkšņi pamodās. Viņš atvēra acis, bet ieraudzīja tikai piķa melnumu. Viņš sasprindzināja savu dzirdi, bet viss, ko dzirdēja, bija satraucošs klusums. Paņgu uzskatīja, ka viņa miegainā apkārtne ir ļoti satraucoša.

Iespaidīgā ola

Paņgu, pilnīgi apmulsis, uzbūra maģisku cirvi un izdarīja spēcīgu sitienu pa olu. Ola ar pērkona dārdu sadalījās divās daļās. Lēnām jiņ un jan sāka atdalīties. Viss tumšais un smagais nogrima, veidojot Zemi. Un pārējais, gaišais un skaidrais, virzījās uz augšu, veidojot debesis.

Taču Paņgu baidījās, ka pusītes atkal aizvērsies, tāpēc viņš nostājās starp tām, lai tās atdalītu. Ar katru dienu debesis virs viņa pacēlās par trim metriem augstāk, zeme zem viņa pieauga par trim metriem, un arī pats Paņgu pieauga par trim metriem, lai neatpaliktu no pieaugošās paplašināšanās.

Tas bija vientuļš un nogurdinošs darbs. Apzinīgais milzis izturēja šo darbu vēl 6 570 000 dienu, vai 18 000 gadu, līdz bija pārliecināts, ka sfēras beidzot ir nostabilizējušās. Tad atskanēja spēcīgs blīkšķis, un Paņgu sabruka un nomira.

Pēdējais upuris

Kad novārgušais Paņgu sabruka, notika brīnumaina pārvērtība: viņa pēdējā elpa pārvērtās vējā un mākoņos; viņa balss dārdošā pērkonā; viņa kreisā acs spīdēja kā saule, bet labā acs spīdēja kā mēness; viņa mati un bārda kļuva par Piena Ceļa zvaigznēm; viņa ekstremitātes, rokas un kājas pārvērtās lielos kalnos, un asinis viņa dzīslās plūstošās upēs; viņa miesa pārvērtās par auglīgu lauksaimniecības zemi, viņa kauli par dārgakmeņiem un minerāliem; viņa zobi un nagi kļuva par mirdzošiem metāliem; mati uz viņa ādas izvērsās sulīgā veģetācijā, un sviedri, kas radās viņa nemitīgā darba rezultātā, kā lietus ūdens lija pār mirstīgo pasauli.

Daži saka, ka Paņgu gars nav miris, bet gan pārvērties par cilvēkiem, kas senajā ķīniešu ticībā nozīmē, ka cilvēki ir visas matērijas dvēsele.

Paņgu ziedoja savu dzīvību, lai radītu pasauli, un savu ķermeni, lai to bagātinātu un izdaiļotu. Tagad debesis rotā spīdoši debess ķermeņi, un zemi veido lieli kalni un upes, kā arī bagātīga flora un fauna. Un Paņgu, milzu dievs, kurš iznāca no olas, nav vairs nekur, tomēr viņu var atrast visur.

Senā Ķīna bija zeme, kur dievi un mirstīgie dzīvoja kopā, radot dievišķi iedvesmotu kultūru. Un tā notika, ka agrīnā Ķīnas vēsture un mitoloģija pilnībā savijās. Mūsu jaunā sērija “Mitoloģija” iepazīstina jūs ar brīnišķīgo Ķīnas leģendu galvenajiem varoņiem.