Kā skaistules slazds izbeidza nežēlīgu diktatūru
Gandrīz pirms 2000 gadiem, tuvojoties savulaik krāšņās Haņu dinastijas norietam, karavadonis Duns Džuo sagrāba varu galvaspilsētā. Viņš atstūma jauno imperatoru no varas, nepamatoti apsūdzēja ierēdņus, un nešķirojot nežēlīgi sodīja tos ar nāvi.
Viņš pat nogalināja cilvēkus izklaides nolūkos lielu dzīru laikā, nocērtot tiem vēl dzīviem esot vienu pēc otra ekstremitātes, bet pāri palikušo, satraukto vakariņu viesu acu priekšā, meta verdošā eļļā, un dažkārt šie viesi bija spiesti ēst zupu, kas vārīta to līdzgaitnieku asinīs.
Tā karaliste nonāca uz sabrukuma robežas, bet dinastijas uzticamie kalpi – pilnīgā apjukumā. Izrādījās, ka par vienīgo cerību tirāna gāšanai kļuva viena no skaistākajām sievietēm Ķīnas vēsturē – Diao Čaņas kundze.
Diao Čaņa bija ne tikai skaista, viņai piemita arī izcilas prasmes dziedāšanā un dejošanā. Viņa jau agrā bērnībā bija kļuvusi par bāreni, un imperatoram uzticīgais ministrs Vans Dzjuņs viņu pieņēma savā ģimenē un izaudzināja kā savu meitu. Uzplaukusi par jaunu sievieti, viņa ļoti vēlējās atlīdzināt tēvam par viņa izrādīto laipnību.
Slazds
Tirāns Duns Džuo nepaļāvās tikai uz bailēm, turot bezspēcīgā stāvoklī imperatoru un liekot ierēdņiem klausīt viņa valdonīgajām pavēlēm. Viņu aizsargāja arī viņa pieņemtais dēls – bezsirdīgais algotnis Ļujs Bu.
Ļujs Bu bija izskatīgs jauns vīrietis ar lielu talantu, taču ar zemu godprātību. Viņš jau bija nodevis un noslepkavojis savu iepriekšējo aizbildni, un par Duna Džuo adoptēto dēlu kļuva vairāk izdevīguma dēļ. Tomēr viņš bija neuzvarams karavīrs, kurš īstenoja Duna Džuo valdīšanas teroru un iznīcināja viņa ienaidniekus.
Ar šādu aizsardzību neviens neuzdrīkstējās mest izaicinājumu Duna Džuo dzelžainās dūres kundzībai. Kad tiks atjaunots miers?
Ministrs Vans Dzjuņs bija ļoti noraizējies, un viņa adoptētā meita Diao Čaņa par to zināja. Kādu vakaru ministrs devās pastaigā, cenšoties izdomāt veidu, kā atbrīvoties no despota. Pagalmā viņš pamanīja Diao Čaņu vērojam mēnesi, kuru pēkšņi sāka aizsegt mākoņi. Savas meitas skaistuma aizkustināts, viņš nodomāja, ka pat mēness kaunās viņu uzlūkot sejā. Tad viņam radās apskaidrība. No “Trīsdesmit sešiem manevriem” bija viens, kuru varēja izmantot grūtos laikos – tas bija skaistuma slazds.
Ministrs ar asarām acīs nometās ceļos savas 16 gadus vecās meitas priekšā.
“Kāpēc jūs to darāt, mans kungs?” satraukta iesaucās Diao Čaņa.
“Vai tu izdarīsi kaut ko, lai palīdzētu mūsu valstij?” vaicāja ministrs.
“Ja valstij tiešām esmu vajadzīga,” viņa atbildēja, “es atdošu savu dzīvību, lai to glābtu. Kā es varu šeit stāvēt, kamēr jūs esat uz ceļiem? Lūdzu, piecelieties, mans kungs.”
Redzot apņēmību viņas acīs, ministrs čukstus izklāstīja viņai savu plānu. Diao Čaņa izskatījās satraukta. Tomēr pēc dziļām pārdomām, viņa piekrītot lēnām pamāja ar galvu.
Pirmais solis
Nākamajā dienā ministrs sarīkoja bagātīgas dzīres par godu Ļujam Bu - ar gardiem ēdieniem un izsmalcinātu vīnu. Izlikdamies, ka viņam nav pietiekami daudz kalpu, viņš aicināja savu meitu apkalpot ģenerāli.
“Ak Dievs, kā gan var būt tāds skaistums uz zemes?” iesaucās Ļujs Bu. “Viņa ir eņģelis!”
Ieraudzījis Diao Čaņas skaisto seju Ļujs Bu iekrita slazdā. Viņš cerēja, ka viņa apsēdīsies blakus, kamēr viņš ēd, taču viņa bikli atkāpās, izvēloties apsēsties blakus tēvam.
Ievērojis, kā Ļujs Bu turpina skatīties uz Diao Čaņu, ministrs nolēma izdarīt savu gājienu.
“Ģenerālis ir varonis kaujas laukā,” ministrs sacīja Diao Čaņai, tā, lai Ļujs Bu to dzirdētu. “Tas ir gods, ka viņš mani novērtē.”
“Ja,” – viņš turpināja, vēršoties pie kareivja, – “ģenerālis Ļujs izrādītu labvēlību manai pazemīgajai meitai, es varētu sarīkot jūsu kāzas.”
Kad ministrs piedāvāja apprecēt Diao Čaņu, Ļuju Bu pārņēma prieks. Viņš uzreiz pieņēma šo priekšlikumu.
Otrais solis
Nākamais bija Duns Džuo. Ministrs sarīkoja vēl vienas grandiozas dzīres – šoreiz karavadonim. Viņš tam piedāvāja daudz vīna un pagaidīja, kad tas stipri noreibs. Tad parādījās Diao Čaņa, kura dejojot uzreiz pamodināja tirānā netikumību.
Ministram nenācās pielikt pūles Duna Džuo pārliecināšanā. “Ja Duna kungs ir ieinteresēts,” – viņš sacīja, – “es justos pagodināts, ja mana meita jums kalpotu.”
To izdzirdējis, Duns Džuo satvēra Diao Čaņu un aizveda viņu uz savu rezidenci.
Iemīlējies Ļujs Bu
Ļujs Bu nevarēja nepamanīt, ka Diao Čaņas vairs nav ministra savrupmājā, tāpēc pajautāja ministram, kur atrodas viņa meita.
“Pirms dažām dienām es uzaicināju Viņa Ekselenci uz vakariņām,” skaidroja ministrs. “Bet viņš pamanīja manu meitu, un uzstāja, ka ņems viņu līdzi uz savām mājām.”
Ļujs Bu bija satriekts un saniknots! “Diao Čaņa tika apsolīta man!” Iemīlējies kareivis nespēja pārstāt par viņu domāt, un jutās tā, it kā viņa dzīve būtu sabrukusi.
Kādu dienu viņš mēģināja ielavīties Duna Džuo guļamistabā, lai ieraudzītu Diao Čaņu, bet tas pamodās un pamanīja viņu. “Vai tu flirtē ar manu mīļāko konkubīni?” – viņš uzkliedza, – “Nekad vairs šeit nerādies!”
Domājot par sekām, Ļujs Bu izlikās, ka paklausa tirānam, paskaidroja savu rīcību, un ātri aizgāja.
Neskatoties uz neticamo drosmi kara laukā, viņš šajā situācijā jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņš nolēma, ka Dunam Džou aizejot, atkal ielavīsies guļamistabā, lai varētu apskaut iemīļoto, izdzirdēt viņas balsi un atkal ieskatīties viņas skaistajās acīs.
Kulminācija
Ļoti riskējot, Ļujs Bu atkal iezagās Duna Džuo istabā. Diao Čaņa bija viena.
Kad Diao Čaņa viņu ieraudzīja, viņa novērsās, sakot, ka no kauna nespēj uz viņu skatīties. “Duns Džuo mani ir apkaunojis,” viņa teica. “Jums nav ne jausmas, cik nožēlojama ir mana dzīve, dzīvojot kopā ar kādu, kuru es tik ļoti nicinu.”
Dzirdot par viņas mokām, smeldzot sirdij, Ļujs Bu viņu apskāva. Lai kā viņš ilgojās būt kopā ar Diao Čaņu, viņš zināja, ka tas vairs nevar notikt, un bezcerības sajūta kļuva vēl milzīgāka. Jūtas viņu plēsa pušu. Kad Diao Čaņa ar asarām acīs čukstēja viņam ausī, cik ļoti viņai tā pietrūkst, jaunā vīrieša sirds tik tikko spēja to izturēt.
Ļujs Bu bija tik ļoti iztukšots tajā brīdī, ka, izdzirdot Dunu Džuo atgriežamies savā istabā, viņš lielā steigā aizbēga, aizmirstot savu ieroci.
Satrauktais Duns Džuo iesteidzoties istabā pamanīja, ka Ļujs Bu aizbēg pa aizmugures izeju.
“Kas notiek? Vai tev ir dēka ar Ļuju Bu?”
“Mans kungs,” iesaucās Diao Čaņa, “viņš vienkārši ielauzās un sāka man teikt nepiedienīgas lietas. Paldies Dievam, ka atnācāt!”
“Kāds briesmonis!” – kliedza Duns Džuo ar naidā gailošām acīm. Aizmirsis par visām radnieciskajām saiknēm, viņš pacēla ģenerāļa pamesto āvu un metās pakaļ savam adoptētajam dēlam.
Ļujs Bu joprojām slēpās tuvumā, lai pārliecinātos, ka Duns Džuo nenodara pāri Diao Čaņai. Redzot, ka Duns Džuo seko viņam, Ļujs Bu skriešus devās prom.
Liekais svars neļāva Dunam Džuo panākt atlētisko Ļuju Bu, tāpēc viņš niknumā svieda Ļujam Bu ar āvu, gandrīz trāpot tam.
Bet Duns Džuo bija izvēlējies nepareizo karotāju, ar kuru cīnīties. Ļujs Bu pacēla savu ieroci un ar vienu cirtienu nogalināja Dunu Džuo.
Jaunajam ģenerālim nebija ne jausmas, ka viņš ir iekritis ministra īstenotā slazda noslēdzošajā posmā. Diao Čaņa sāka kliegt par asiņaino slepkavību, bet atskrējušie imperatora sargi ieraudzīja uz zemes guļošā Duna Džuo ķermeni un aiz tā stāvošo Ļuju Bu.
Ļujs Bu metās prom un aizbēga uz sava zirga. Vēlāk Cao Cao viņu notvēra un izpildīja nāvessodu, bet tas jau ir cits stāsts.
Ministrs piegāja pie meitas un zemu paklanījās. Diao Čaņa bija izglābusi impēriju.
Šis stāsts balstās klasiskajā ķīniešu romānā Trejvalstu vēstures atstāstījums un Shen Yun 2020. gada tēlojumā Skaistules slazds.
